“Neviena skola neiemācīs pareizi dzīvot. Jāprot smadzeņot, domāt līdzi, un jāveido sava nostāja”

Ģimene un dzimta. Dzimis 1977.gad 3.aprīlī Ogrē. Mammas Ināras (dz.Čubare) dzimtā puse ir Kruspils novada Zīlāni, bērnību pavadīja Pļaviņās, bet tētis Gavriils dzimis Inčukalnā, bet visu bērnību un jaunību pavadīja Kandavā un audzis kuplā ģimenē (kā jaunākais no pieciem dēliem skolotājiem Jeļenai un Sergejam Jakovļeviem). Brālis Anatolijs dzimis Ogrē, dzīvo Jaunjelgavas novadā, ir divi bērni, viņa vecākais dēls Artūrs ir 2.kājnieku rotas zemessargs.

Mamma strādājusi par šuvēju (gan apvienībā “Rīgas apģērbs”, gan Ogres trikotāžas kombinātā, vēlāk VEF rūpnīcā Aizkrauklē). Bet juku laikos kopā ar tēvu nodarbojusies ar komercdarbību. Tēvs strādājis Ogres trikotāžas kombinātā, tajā pašā laikā sācis nodarboties ar skijoringu un šajā sporta veidā sasniezis sporta meistara klasi. Ar sportu Jevgēnija tēvs bija saistīts jau kopš bērnības, jo vecākais brālis Mihails bijis divcīņas (trampalinlekšanā un slēpošana) Latvijas izlases treneris. “Viss, protams, sākās jau skolā Kandavā, bet augstāko līmeni viņš sasniedza 60.gados, kad bijis PSRS izlasē, bet uz olimpiskajām spēlēm neticis vien tamdēļ, ka Kanādā dzīvojusi viņa tante Aleksandra. Vēlāk, kad Latvijā iznīcināja visus trampalīnus, par divcīņu vajadzēja aizmirst.”

1983.gada ģimene pārcēlusies uz Aizkraukli, vecāki sākuši strādāt VEF, tēv bija atbildīgais par sportu un organizējis sporta aktivitātes. Vēlāk sācis trenera darbu, bet tikai slēpošanā, jo Latvijā tramplinu vairs nebija. “Viņa sapnis bijis atjaunot vismaz vienu, bet diemžēl sapnis palika tikai sapnis. Pēc kāda laika tēvs sāka strādāt 1.vidusskolā par sporta un militāro skolotāju.”

Jāteic, ka ar aizrautīgu interesi un lepnumu Jevgēnijs stāsta par savu dzimtas koku, ko esot arī pētijis, un saskata tajā daudz būtisku pavedienu, kas noteikuši viņa dzīves virzībuun uztveri. Ar īpašu siltumu un cieņu runā par vecvecākiem, kuri pusaugu puikas apziņā ielikuši ideālu skolotāju un dziļi inteliģentu cilvēku tēlu. “Viņi mani mācija domāt, nevis akli klausīties, ko stāsta, bet domāt un saprast. Man ir žēl, ka tolaik, kad viņi nomira, es biju padsmitnieks, jo no viņiem tiešām varēja daudz ko uzzināt un smelties dzīvesgudrību.”

Taču viena no būtiskākām “manotojuma” lietām ir interes par sportu, jo Jevgēnijs ir slēpotājs, kurš 1993.gadā piedalījies junioru olimpiādē Itālijā un bja zelta viducī, bet svarīgākais esot bijis iespaidi, tostarp arī par to, kā dzīvo sportisti Eiropā. “Man slēpes bija nopirktas par savu naudu, un par braucienu pārstāvēt Latviju vajadzēja piemaksāt pašiem vecākiem, bet vienā viesnīcā dzīvoju ar Šveices komandu un viņi izlika gar sienu slēpju rindu, domāju- cik liela komanda, bet izrādījās, ka tas bija sešiem cilvēkiem.” Pēc olimpiādes bija jāceļ līmenis, kas prasīja lielus ieguldījumus, bet vairs vecāki nespējuši finansēt un pamazām sapnis bijis jāaizmirst.

Apbrīnojams un rakstura rūdijumā svarīgs ir fakts, k 15-16 gadu vecumā oktobrī Jevgēnijs vispirms ar brāli, bet otrajā gadā viens pats devies uz tā saucamo “pirmo sniegu”(slēpošanas treniņi 30 – 50 km katru dienu mēneša garumā) aiz Murmanskas, kur radiem tukšs dzīvoklis. Ar līdzi doto naudiņu vajadzējis mācīties iztikt un piespiest sevi trenēties. Tā bijusi īsta dzīves skola!

Paša Jevgēnija ģimene – sieva Oksana un bērni Luīza un Georgijs – savas mājas ir raduši Pļaviņu centrā, kur pārcēlies saistībā ar dienestu – tuvāk savai rotai. Pēc dažādām grūtībām ar finansēm ir iemācijušies skaitīt naudu un nopirkuši 1910.gadā celtu divstāvu ēku. Pateicoties iegūtai izglītībai, kas saistīta arī ar izpratni par alternatīvo enerģiju un inženieru lietām, to atjaunojuši līdz mājīgas ģimenes ligzdai un reizē arī sava biznesa izvēršanai piemērotai platībai. Sieva arī ir zemessargs, turklāt ļoti noderīgas esot viņas fotogrāfēšanas prasmes un cita veida palīdzība. Vēl būtisks fakts, kas atklājies pēc abu iepazīšanās: Oksana un Jevgēnija tēvi bija sportisti, kopā trenējušies piedalījušies sporta nometnēs un sacensībās.

Hobiji

Dzīve iegrozijusies tā, ka pašlaik Jevgēnija kādreizējā nodarbe – slēpošana palikusi patālu no pirmā plāna, jo savu robu vispirms iecirtis 90.gadu juku laika finanšu trūkums, bet laiks tiek piepildīts ģimenē un Zemessardzē. Taču brīvbrīžos gadās padarboties ar datoriem, ar kuriem viņš viennozīmīgi ir “uz Tu”: “Man patīk risināt datoru problēmas, tad es atslēdzos no ikdienas.” Radies arī veids, kā savu inženiera izglītību pielietot praktiski: ir tapusi ļoti noderīga lieta, ko izmanto zemessargu mācībās, proti – no vienkāršas piekabes viņš sataisījis āra virtuvi ar visiem nepieciešamajiem atribūtiem. Šī veidojuma izmērs ir 3 x 1,60 m, bet platība pēc pilnīgas izvēršanas esot 8 x 8 metri. Un šogad atvaļinājuma laikā Jevgēnijs to vēl vairāk uzlabojis.

Izglītība

Pamatziglītību ieguvis Aizkraukles 1.vidusskolā. “Mīļāko priekšmetu kā tādu man nebija, jo biu zinātkārs, bet pasniedzējus gan vērtēju, jo manas autoritātes bija vecvecāki, pie kuriem dzīvoju vairākas vasaras un apguvu mācību vielu solīti uz priekšu. Vecmamma krievu valodu un literatūru tik viegli, labi prata paskaidrot.” Pēc tam, gatavojoties dalībai olimpiādē, pat divi mēneši dzīvoju Ziemeļos, tāpēc bija jāmaina apmācību režīms un iestājies Aizkraukles Vakarskolā, kur pilnīgi mainijušās viņa domas par šāda tipa mācību iestādi, jo sastapies ar izciliem skolotājiem tik sarežģītos priekšmetos kā ķīmija, matemātik u.c..

1999.gadā jau bijis Zemessardzes rindās, sāci domāt par augstāko izglītības nepieciešamību. Pēc rotas komandiera ieteikuma izvēlējies civilo izglītību, jo tā noder visu mūžu. “Tolaik bija arī nosacījumi: ja pabeidz augstskolu, leitnanta pakāpi vari dabūt ar izlīdzināšanas kursu, bet studiju laikā notika izmaiņas un tādas iespējas vairs nebija.” Jevgēnijs iestājies Rēzeknes Augstskolā programmā “Vides inženieris”, kur mācijušies vienā kursā ar sievu, un saka lielu paldies lektoriem, jo par studiju laiku ir tikai pozitīvas atmiņas. Runājot par izglītību, Jevgēnijs saka viedus vārdus: “Nav svarīgi, cik liela vai kāda tipa mācību iestāde, viss atkarīgs no paša – cik katrs grib mācīties. Neviena skola neiemācīs pareizi dzīvot, viss pa plauktiem jāsaliek pašam.”

Militārā joma, Zemessardze.

Tiešu militāristu Jakovļevu dzimtā neesot bijis, vienīgi vectēvs esot dienējis Latvijas armijā un vecmammas brālis Krustabaznīcas ielā, Rīgā Artilērijas pulkā. “Tad, kad bija apvērsums, viņš stāvējis ar lielgabalu pie pils un vecmamma nesusi viņam ēdamo. Savukārt mana vectēva tēvs biis labs akmeņkalis un, lai nopelnītu naudu bērna izglītošanai, devies uz Rīgu un piedalījbies Brīvības pieminekļa celšanā, bet esot bijis Krāslavas vecticibniekiem,” vectēva atmiņas pārstāsta Jevgēnijs.

1996.gadā pusotru gadu bijis obligātajā dienestā, pirmos trīs mēnešus – Robežsargu mācību centrā Rezeknē, kur “sistēma bija stingra, pat man kā sportistam, kuram fiziskā sagatavotība bija laba, bet pozitīvi smaga”. Pēc tam bijis jāzvēlas, ko darīt tālāk, un Jevgēnijs iesniedzis dokumentus gan policijā, gan Zemessardzē, gan speciālo uzdevumu vienībā. “Bet atnācu uz Aizkraukles bataljonu un toreizējais tā komandieris Valdis Pāskevič teica, ka vajag cilvēkus speciālo uzdevumu vienībā bataljonā tepat, Aizkrauklē. Tādas vienības agrāk bijušas katrā bataljonā, pēc tam tās pārsauca par izlūkvadiem. Un es jau nokļuvu tieši izlūkvadā. Tagad uzņemšana, viss notiek ātri, bet toreiz man vēl noteica pārbaudes laiku – četrus mēnešus, es naktīs strādāju gaterī, lai nopelnīt iztikai, bet pa dienu gāju uz apmācību un treniņiem, piedalījos sacensībās un mācībās. Un 1997.gada 1.decembrī iecelts par izlūkvadā nodaļas komandieri.”.

Uzskatot dienestu izlūkvadā, priecājies par savu fizisko sagatavotību, jo slodze bijusi ļoti liela, bet mācības – ļoti interesantas, noderīgas un pietuvinātas reālaiem apstākļiem. Pabeidzis virkni kursu, pirmos divus gadus praktiski braucis no viena kursa uz nākamo. “Vēlāk notika reorganizācija, sāka likvidēt izlūkvadus, bet izveidoja jaunu amatu – rotas komandiera vietnieks. Tad vajadzēja braukt uz 5.Brigādes štābu Ogrē un kārtot eksāmenu, vai atbilsti tam. Bija tests par vada kājnieka taktiku, aizpildīju vislabāk no brigādes un kapteinis Viktors Kozlovskis, kurš bija 2.Kājnieku rotas komandieris, piedāvāja manu kandidatūru jaunajam amatam 2.Kājnieku rotā. Un 23 gados vajadzēja komandēt 40 gadus vecus “onkuļus”, tā bija ļoti laba pieredze, jo es viņus māciju militārās lietas, bet viņi man mācīja dzīvesgudrību. Būtībā bija abpusējs respekts un cieņa.” Jevgēnija secinājums par to laiku: “Komandierim vispirms ir jābūt cilvēciskam, jāmeklē ar zemessargu kontakts, jo tas nav gluži tas karavīrs, kurš ir profesionālajā dienestā.”

Tajā laikā notika ļoti daudz dažādu reorganizāciju un ne visas nesušas pozitīvus rezultātus, to pierādijis laiks, uzskata Jevgēnijs: “Tas, kas bija toreiz iznīcināts, mēs tagad mēģinām atjaunot, tikai diemžēl pazaudēts viens svarīgs posms Zemessardzes attīstībā, kura sekas redzamas pašlaik: agrāk bija tā, ka zemessargu bērni nāca līdzi, pēc tam Jaunsardzē, tad viņi praktiski visi stājas Zemessardzē, bija tā saikne. Kad apvienoja bataljonus, samazināja štatus, tas katram zemessargam atstāja savas nogulsnes un mainīja kopējo situāciju un attieksmi.” Starp citu, kā pastāstīja Jevgēnijs, tajālaikā jau bijusi vienošanās par Aizkraukles bataljona pievienošanu Jēkabpils bataljonam, bet, pateicoties bataljona komandiera majora Ulda Albiņ nostājai un tālaika aizsardzības ministres Lindas Mūrnieces galavārdam, viss palicis savās vietās. Bataljononi palika savās vietās, bet vairāk nekāpuse štata vietu tika likvidētas, tajā skaitā arī rotu komandieru vietnkieki. Pateicoties zināšanām datorsistēmās, Jevgēnijs kļuva par sakaru nodaļas galveno tehniķi un piecus gadus praktiski bija prom no rotas. “Sakaru nodaļā daudz ko esmu iemācijies un padziļināju savas zināšanas sakaru un datoru jomā. Tagad tas ļoti palīdz gan dienestā, gan ikdienas dzīve.” Pēc tam rotu komandieru trūkuma dēļ tika atļauts veidot rotās virsseržantu amatus, un komandieris piedāvājis atgriezites rotā, tā Jevgēnijs pārņema amatu un kļuva par 2.kājnieku rotas virsseržantu, kurā atbildības teritorija ir Kokneses un Pļaviņu novads.

Jautāts par to, kas ir viņa rotas sasniegumu un motivāvācijas pamats, Jevgēnijs norāda, ka visticamāk tas, ka “mēs kurinām ugukurus dabā, nevis “uz tāfelēm”; vielas apguve tiek maksimāli pietuvināta realiem apstākļiem”. Viņa vadītie zemessargi reti atrodas klasē, jo uzsvars ir uz praktisku darbošanos. “Mums veidojas jauna tradīcija – četru dienu mācības Lieldienu svētkos, jo garo brīvdienu gada griezuma nav tik daudz, un zemessargi, neskatoties uz svētkiem, nāk un piedalās, apliecinot savu attieksmi pret dienestu. Viens jautrs gadījums no pirmajām tādām mācībām: toreiz vienībai vajadzēja pārvietoties līdz patruļbāzes vietai un es gribēju nofotografēt viņus pārvietošanās laika un palikt nepamanīts. Nomaskējos un noslēpos, bet fotoaparāta objektīvu viņi pamanīja. Kādu laiku mēs viens otru novērojā, tad vada komandieris pieņēma lēmumu mainīt maršrutu un ar lielo līkumu apgāja manu “slēpni”. Vēlāk, kad patruļbāze bija ierīkota, es jautāju, ko viņi pamanījuši un kādas bija idejas, uz ko saņēmu visai negaidītu atbildi: “Mēs domājam, kā šeit būs slēpnis: ja jau fotogrāfs gaida, lai uztaisīt labus kadrus, tad noteikti kaut kas būs.”

Patriotisms

Pret patriotismu Jevgēnijas ir īpaša attieksme, jo sarunā jūtams, ka tas viņu dzimtā mantots un stiprināts paaudzēs. Viņa vecvecāki, būdami ļoti ticīgi, ar savu dzīvi un darbu apliecināja mīlestību pret valsti, kura dzīvoja. Arī Jevgēnija vecāki audzināja bērnus tā, lai viņu doms neklīstu prom no Latvijas.

Jevgēnijs esot paceļojis pa vairākām valstīm, bet vienmēr sirds vilkusi atpakaļ uz Latviju, kurā īpaša viet šķiet Kandava, bet iedvesmo “Prāta Vētra”. Vienīgi Skotijā ticis saskatīts kaut līdzīgs latviešu liktenim un tur ar cilvēkiem bijis, par ko runāt. Bet citviet – daba skaista, vide – maksimāli viegla ceļošanai (īpaši Vācijā), bet Latvija ir tuva ar visu, tostarp arī nesakārtoto. “Mums Latvijā ir tik daudz pozitīva! Darbs un ienākumi arī ir iegūstami, vienīgais jāpadomā, jāuzņemas atbildību. Grūtāk iesākt, bet gandarījums ir lielāks nekā ārzemēs kalpojot.”

Nav šaubu, ka mūsdienās “liels zāģis ir ārzemes, kurp aizbrauc darbspējīgi cilvēki, tostarp tie, kas reiz iestājušies Zemessardzē.” Arī jaunieši parasti meklē vieglus ceļus, tāpēc viņu prioritāšu sarakstā nav zemessardzē. Karavīra vai zemesarga dienests ir smags darbs – ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski, jo jāprot strādāt pašam ar sevi. “’Jāprot smadzeņot, domāt līdzi, un jāizveido sava nostāja. Ar to jauniešiem mūsdienās ir problēmas, jo tik daudz informācijas, iespēju, ka viņi vienkārši nezina, ko darīt. Palīgs var būt tikai ģimene un skola,” uzskata Jevgēnijs. “

Ja nav pamatu, nebūs arī jumta! Bet pamatu veido vecāki un skolotāji, būtu labi, ja viņi iemācītu negaidīt, kad cits izdarīs kaut ko, bet pašam iet un darīt to, ko protam, mācīties, ko vēl neprotam, jo mēs katrs esam daļa savas ģimenes, valsts! Es ļoti gribētu, lai nekad un neviens mūs nepiespiestu aizbraukt no Latvijas, lai tā vienmēr būtu brīva.”.