Kārļa Štrāla romāns «Karš» — sava laikmeta liecinieks Jēkabpils pilsētas bibliotēkas izstāžu un tikšanās zālē notikusī tematiskā pēcpusdiena «Personība. Rakstnieks Kārlis Štrāls» bija viens no tiem avotiem, kur varam smelt pašapziņu un lepnumu par savu tautu un Latviju, kas bagāta ar augstas raudzes literātiem, māksliniekiem un kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem, kuri veidoja pirmskara laika Latviju un bez kura devuma nebūtu iespējama arī mūsdienu Latvijas neatkarība un šodiena.

Pasākums bija veltīts K. Štrāla vēsturiskā romāna «Karš» atkārtotai izdošanai. Romāns dienas gaismu ie­raudzīja 1922. gadā un bija skarba liecība par Pirmā pa­saules kara notikumiem, ie­kļūstot latviešu literatūras zelta fondā.

2015. gada nogalē pie lasītājiem nonāca atkārtots romāna izdevums, kurā ir ie­kļautas autora brāļa Alek­sandra Štrāla ilustrācijas un pievienota līdz šim tikai pe­riodikā publicēta trešā daļa. Jaunais izdevums nācis kla­jā, pateicoties Kārļa Štrāla mazmeitai Kamenai Kaida­kai. Viņa pasākuma dalībnie­kus iepazīstināja ar stāstījumu par K. Štrāla un Štrā­lu dzimtas dzīves gājumu un savām atmiņām par vectēvu. Fragmentus no romāna «Karš» lasīja Jēkabpils tautas teātra aktieri Uldis Urtāns un Kārlis Ozols, bet ansamblis «Vakarvējš» no­skaņu papildināja ar dziesmām.

— Pērn janvārī Pļaviņās notika romāna jaunā izdevuma atvēršana, un tad ra­dās ideja, ka Jēkabpilī arī vajadzētu tādu pasākumu. Paldies pilsētas bibliotēkas vadītājai Renātei Lenšai, ka to visu izdevās tik ātri un la­bi organizēt. Dienu pēc šī pasākuma K. Štrālam paliktu 136 gadi. Viņam balles ne­esot patikušas, bijis no­slēgta personība, kas negribēja zīmēties, bet viesus gan viņam patika uzņemt. Man viņš bija vecaistēvs — jauks, sirsnīgs vectēvs, ku­ram varēju sēdēt uz ceļa, — savās atmiņās dalījās K. Kai­­daka. Viņa stāstīja, ka K. Štrāls nāk no Daugavas plostnieku dzimtas, un dar­bu uz Daugavas varēja izturēt tikai stipri cilvēki.

— 1905. gadā K. Štrāls, būdams cara armijas virsnieks, atbalstīja kareivju protestus un tāpēc tika atvaļināts. Tā kā viņš bija iesaistījies pretošanās kustībā, 1906. gadā K. Štrāls devās pie brāļa Aleksandra uz Rīgu un iesaistījās mēneša žurnāla «Dzelme» izdošanā. 1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, un K. Štrāls kā rezerves virsnieks tika iesaukts armijā un nonāca rietumu frontē — Galīcijā. «Karš» ir ne tikai literārs darbs, bet arī vēsturisks materiāls, balstīts frontes piezīmju grāmatās. K. Štrālu divas reizes ievainoja, otro reizi smagi kājā, un pēc tam viņš tika atvaļināts. Traumas sekas bija jūtamas visu mūžu — nācās pārvietoties ar spieķi. Kara laikā viņš ar ģimeni nonā­ca bēgļu gaitās Kubaņā, bet 1920. gadā atgriezās. K. Štrā­lam ir tapuši vairāki dzejoļu krājumi, un 50 gadu jubilejā — 1930. gadā — viņa ieguldījums tika novērtēs ar Triju Zvaigžņu ordeni. Maz zināms ir viņa devums tulkošanā, taču viņš ir daudzu grāmatu, īpaši krievu klasiķu darbu, tulkojumu autors. Brāļi Štrāli pirmās Latvijas brīvvalsts laikā bija Pļaviņu kultūras dzīves dvēseles. Padomju varas gados K. Štrāls rakstīja maz, jo tā laika padomju patriotisma gars nebija viņam tuvs. Viņš tulkoja, mazliet rakstīja dze­ju. Tuvāka draudzība viņam izveidojās ar Kārli Kraujiņu un Alfrēdu Gobu, — stāstīja K. Kaidaka. Viņa teic, ka rakstnieka mājas «Skaldule­jas» kļuva par pulcēšanās vietu vietējai Pļaviņu radošajai inteliģencei un viesiem. Turpat, Pļaviņās, savas gaitas vadījuši arī rakstnieka vecākais brālis gleznotājs A. Štrāls un jaunākais brālis latviešu strēlnieks, lielisks amatnieks — galdnieks Jā­nis Štrāls, kura darinātās mēbeles vēl tagad ir dzimtas īpašumā.

K. Kaidaka stāsta, ka romāna «Karš» trešā daļa, kas bijusi sagatavota iespiešanai izdevniecībā «Valters un Rapa», līdz ar citiem materiāliem konfiscēta, pa­domju varai ienākot Latvijā. Taču tomēr izdevies atrast autora pierakstus un tā papildināt jauno izdevumu ar šo darba daļu, kā arī auto­ra biogrāfiju. «Karš» nav autobiogrāfisks romāns, taču tā tēlā Viktorā var atpazīt brāļa Aleksandra gaitas, bet romāna varonis Augusts Stēģis pauž autora pārdzīvoto un pieredzēto — Latvijas sabiedrības dzīvi kara sākumā, to, kā karš skāra Rīgā, Maskavā, Pē­terburgā dzīvojošos latviešus, cerību sagruvumu, bēg­ļu gaitas, ievainoto izjūtas un autora pārdomas par karu, tā traģismu un bezjēdzīgumu. Un ir pārsteidzoši, cik aktuāli tās skan arī mūsdienās, kad pasaulē atkal daudzviet nerimst kara darbība un tā draudi, bēgļu straumes un sekas tieši vai netieši skar visus. Brīvā Daugava http://www.bdaugava.lv/zinas/karla-trala-romans-kars-sava-laikmeta-liecinieks-/

Arno Jundze, Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, savā rakstiskajā apsveikumā konferences dalībniekiem arī uzsvēra, ka K.Štrāls bija starp tiem latviešu inteliģences pārstāvjiem, kuri pirmo reizi publiski pateica, ka mākslai ir tiesības būt politiski neangažētai un pie šī uzskata pieturējās arī pats sava pietiekami garā mūža ritumā. K.Štrāls bija žurnāla “Dzelme”redaktors, tātad ar pilnām tiesībām varam teikt: “Dzelminieku karognesējs”(A.Kraujiete).

Par 20.gadsimta sākuma literāro sabiedrību vēsturisko notikumu kontekstā un Kārļa Štrāla vietu tajā pārdomās un vērojumos dalījās literatūrzinātniece A.Rožkalne. Viņas vērtējumā šis laiks Latvijas kultūras vēsturē paliek kā pretrunīgs, interesants laiks ar nozīmīgiem notikumiem un daudzām spilgtām personībām, kuras sāka savu ceļu mākslas pasaulē, arī brāļi Aleksandrs un Kārlis Štrāli.

Mākslas zinātniece K.Ābele, uzstājoties par tēmu – vizuālā māksla Štrālu ģimenes un draugu lokā, papildināja kopskatu par piesātināto gadsimta sākumposmu latviešu vizuālajā mākslā un jaunās paaudzes mākslinieku radošajiem meklējumiem, īpašu vērību veltot Blūma zīmēsanas skolas audzēkņiem, starp kuriem bija arī K.Štrāla vecākais brālis Aleksandrs (1899-1902). Jāpiebilst, ka LU Akadēmiskās bibliotēkas konferenču zālē bija apskatāma viņa gleznu izstāde, kuras glabājas ģimenes īpašumā.

Kad Rīgā pie Aleksandra ierodas Kārlis, viņš nu jau klātienē iepazīstas ar brāļa radošajiem draugiem – Jāni Zegneru, Pēteri Kalvi, Arnoldu Tiginu, Krišjāni Ceplīti, Voldemāru Zeltiņu; arī jau pieminēto Jāni Jaunsudrabiņu, kurš toreiz ir vairāk gleznotājs nekā rakstnieks. Kopīga viņiem ir Blūma zīmēšanas skola, bet pirms tam ir bijis 1904.gads, kas iegājis latviešu mākslas vēsturē ar faktu, ka Koknesē notiek pirmā Baltijas mākslinieku izstāde Latvijas laukos. Te, Kokneses vasarā, sākusies arī intensīvi pasauli izzinošajiem, jaunajiem māksliniekiem bieži vien raksturīgā bohēma, kas vēlāk turpinājās brāļu Štrālu Avotu ielas dzīvoklī, kur satiekas žurnāla “Dzelme”veidotāji.

K.Ābele atzīmēja interesantu faktu, ka Aleksandram Štrālam – māksliniekam iesācējam bijis daudz talanta cienītāju un atbalstītāju, kas viņā saskata nākamo slavenību un labprāt iegādājas viņa darbus – arī Stukmaņu stikla fabrikas direktors un grāfiene Sofija fon Medema. Rakstniekam Kārlim Štrālam 135.dzimšanas dienā viņa sūtīja sveicienu, citējot rakstnieci Ingu Ābeli, ka “Štrāla stāstu krājums “Likteņi”ir labākais, ko radījuši latviešu stāstnieki.” Karš nav vienīgi kara laukā.

Laika posms no 1914.-1920. – ne tik daudz gadu, bet tomēr vēsturiskais intervāls ar ietilpīgu zonu, kas blīva ar notikumiem un aprakstīta K.Štrāla romānā “Karš”, ietverot sāpīgu personīgo pieredzi, kura ienāk rakstnieka daiļradē. Literatūrzinātniece A.Rožkalne uzsvēra, ka Štrāls ir viens no tiem retajiem latviešu rakstniekiem, kurš rakstījis godīgi un neizskaistināti par karu. Salīdzinot ar A.Grīna “Dvēseļu puteni”, kur dominē patoss, varonības gars, redzam pavisam atšķirīgu kara ainu – tā ir traģiska pieredze, kas maina dvēseles, savijoties vispārējai sociālai katastrofai un bezgalīgi daudzām neskaitāmām personīgām traģēdijām. Vara ir tradicionāli nežēlīga un karš nav vienīgi kara laukā – rakstnieks rāda iekšējās svārstības un bezizejas sajūtu, kā vienīgo varonību atzīstot personības spēju sevi saglabāt. Štrāla romānā karš nav varoņu laiks – te dominē sāpes, apjukums, bezjēdzības posts, radītos vērtību noliegums.

Literatūrzinātniece D.Lūse atzina, ka K.štrāla romāns “Karš”ir kultūrvēsturiska vērtība un pierādīja, ka darbs joprojām ir aktuāls, jo spilgti un precīzi runā par to, kas pašlaik notiek pasaulē. Atradīsiet romāna lappusēs raksturotas kara pirmo dienu noskaņas, zināma veida romantisku reibumu nezināmā priekšā, arī mākslinieku vidē dzīvojošās cerības uz savu valsti; pilsonisko Rīgu ar liekulīgām rūpēm par karā cietušajiem; veikalnieciskuma un patriotisma miksli – sapratīsiet, ka tas viss var arī atkārtoties. Rakstnieks rāda paša skatītās patiesības no kaujas lauka caur Augustu Stēģi, sniedzot atbildi uz jautājumu, kas liek ciest Krievijas impērijas armijai sakāvi pēc sakāves: virsvadības nespēja un neprasme – štāba virsnieki, kas vairāk piemēroti ballēm, ne kaujas laukam, lielvalsts nevērība pret mazajām tautām; maz labi apmācītu kareivju, nepietiekama armijas apgāde; atsevisķu ģenerāļu iespējamā nodevība – tas viss vainagojas ar lieliem cilvēku upuriem. Armija kaujas darbībās ir apbrīnojami bezpalīdzīga. Referente atgādināja U.Ģērmaņa versiju par tieši šajos apstākļos meklējamajiem iemesliem latviešu strēlnieku masveida boļševizācijai, jo bija skaidri redzams, ka karavīru dzīvības pie esošajām varām netiek taupītas.

Literatūrvēsturniekam Ilgonim Bērsonam bija interesants stāsts par saviem rakstu pētījumiem un atradumiem, attiecībā uz K.Štrāla pozicionēšanos komplicētos Latvijas vēstures posmos, kas apliecina viņa uzskatu pastāvību un turēšanos pie jaunībā definētajām mākslas vērtībām – indivīda un mākslas brīvību no politiskās angažētības. Viņš analizēja rakstnieka publikācijas K.Ulmaņa autoritārajā Latvijā (tikai viens raksts avīzē Brīvā Zeme 1935.gadā, aprakstot 15.maiju),viņa piedzīvojumus ar uzņemšanu un izslēgšanu no Rakstnieku savienības biedru rindām padomju laikā. Varas nemīluļa stāvokli apliecina arī K.Štrāla biogrāfijas neiekļaušana 1935.gadā iznākušajā izdevumā “Latvijas vadošie darbinieki” (ziņas par Aleksandru Štrālu te gan atradīsiet), kas tajā pašā laikā publicēja jaunā rakstnieka Viļa Lāča biogrāfiju – ir ļaudis, kas visām varām tuvi.

LU Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere atklāja Kārļa Štrāla kā tulkotāja nozīmi latviešu kultūrā – daudzus pasaules literatūras klasiķus latviešu lasītājs pazīst K.Štrāla latviskojumā – atsevišķi darbi no Puškina, Buņina, Turgeņeva, Gorkija, Saltikova – Ščedrina, Dostojevska, Merimē; Lāgerlēvas “Gesta Berlings”, daļēji T.Manna “Budenbroki”. Pirmais tulkojums publicēts 1908.gadā J.Brigaders apgādā un tas ir O.Ludviga romāns “Jautrīte”, kas tulkots no vācu valodas. Pēc šī darba iznākšanas Latvijā ienāca jauns personvārds.

Rakstnieka mazmeita Kamena Kaidaka visaugstāk savā vectēvā vērtē pacietību un godaprātu, ar ko viņš bija apveltīts. Galdiņš un krēsls no Pļaviņu “Skaldulejām” bija kā lietas, kuras apliecināja paša rakstnieka gara un dvēseles klātbūtni zālē viņa dzimšanas dienas svinībās. Visu dzīvi viņš cieta no karā gūtajiem ievainojumiem, bet vēl sāpīgākas ir rētas, ko karš atstāj dvēselēs kā situācija, kas ir negodīga pret visu dzīvo, cilvēcisko. Pagājuši simts gadi no romānā aprakstītajiem notikumiem, tuvinot reālo aculiecinieku redzējumu un viņus pašus aizmirstībai, taču pārsteidzošais ir tas, ka K.Štrāla romāns par Pirmo pasaules karu joprojām ir aktuāls. Ir gluži simboliski, ka romānam “Karš” nav beigu, jo arī dzīvē kariem diemžēl nav beigu, ko apliecina pasaules notikumu hronikas.

Kā jau minēju, tad atjaunotajā romāna izdevumā ir ievietota arī līdz šim tikai daļēji periodikā publicētā romāna 3.daļa, kā arī Kārļa Štrāla autobiogrāfija no Misiņa bibliotēkas krājuma, rakstīta pagājušā gadsimta 50.-to gadu nogalē; apkopotas recenzentu atsauksmes par romānu “Karš”. Grāmatas askētiski atturīgais, vizuāli pievilcīgais mākslinieciskais noformējums Ievas Upmaces izpildījumā piešķir jaunajam izdevumam papildus vērtību. Grāmata, gaidot atvēršanas svētkus janvāra beigās Pļaviņās, ir joprojām nopērkama Pļaviņu novada bibliotēkā.

K.Štrāla romāns iznācis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda, Latvijas Ordeņu brālības (K.Štrāls – Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris) un Pļaviņu novada domes finansiālu atbalstu un ir skaista dāvana rakstniekam viņa 135.dzimšanas dienā, tā attālinot no aizmirstības 20.gadsimtā Latvijas mākslas un literatūras aprindās labi pazīstamos brāļus Štrālus. Ineta Grandāne, Pļaviņu novada bibliotēka Aizkraukles bibliotēka http://aizkrauklesbibl.blogspot.com/2016/01/soli-talak-no-aizmirstibas.html