Pirmās Latvijas armijas militārās vienības sasniedza Pļaviņas 1919.gada jūnija sākumā vēl Neatkarības kara laikā. Pēc karadarbības izbeigšanās Latgalē 1920.gadā un lielākās karaspēka daļas demobilizācijas Pļaviņu kā militārā centra nozīmība bija mazinājusies. Bet tas nebija uz ilgu laiku, jo drīz vien Pļaviņas tika izraudzītas par visas Austrumlatvijas militāro centru – Latgales divīzijas štābu. Štābs Pļaviņās tika izvietots, sākot ar 1925.gada maiju, kad tas tika pārcelts no Rēzeknes.

Par Latgales divīzijas un Pļaviņa garnizona komandieri Pļaviņās tika iecelts ģenerālis Krišjānis Berķis (26.04.1884.- 29.07.1942.). Ģenerālis K.Berķis bija divīzijas komandieris līdz 1929.gada novembrim. Kamēr viņš mācījās augstāko virsnieku kursos, deviņus mēnešus Latgales divīzijas komandieris bija ģenerālis Rūdolfs Bangerskis (21.07.1878.-25.02.1958.). 1930.gada augustā ģenerālis K.Berķis atgriezās Pļaviņās un komandēja divīziju līdz 1934.gada maijam, kad pārcēlās uz Rīgu, lai aktīvi piedalītos Ministra prezidenta Kārļa Ulmaņa organizētajā valsts apvērsumā.

1933.gada 4.decembrī Pļaviņu apgabala garnizona priekšnieka pienākumus ģenerālis Berķis nodeva ģenerālim Andrejam Krustiņam (2.07.1884.- 16.10.1941.). Latgales divīziju viņš komandēja līdz 1940.gada jūnijam.

1935.gada 14.februārī Pļaviņu apgabala garnizonā ietilpa – Alūksnes, Gulbenes, Balvu, Liepnas, Cēsu, Valmieras, Valkas, Rēzeknes, Kārsavas, Ludzas, Zilupes, Madonas, Jēkabpils un Krustpils garnizons.

Armijas ikdiena nebūt nebija tikai militāras mācības. Militārpersonas bija ļoti labi integrējušās Pļaviņu ikdienas dzīvē. Izveidojās ļoti cieša sadarbība ar civilajām struktūrām. Tālāk tiks sniegti nelieli piemēri, kas atspoguļos iesaisti gan pašvaldību darbā, gan skolās, mācot bērnus un esot klāt izlaidumos, kā arī pieliekot palīdzīgu roku valsts un pašvaldību svētku svinību organizēšanā. Zīmīgi, ka 1939.gadā gan Pļaviņu pilsētas ģimnāzijai, gan Pļaviņu pilsētas pamatskolai Latgales divīzija uzdāvināja skolu karogus.

Kā jau iepriekš minēts, karavīru un pilsētnieku mijiedarbību ļoti labi raksturo daži ikdienišķi piemēri. Tā 1927.gada 30.novembrī ģenerālis K.Berķis lika pie divīzijas štāba ierīkot slidotavu garnizona karavīriem. Tās mērķis bija slidošanas sporta izkopšana un ķermeņa vingrināšana. Slidotava bija jāceļ karavīriem kapteiņa Paula Rozenberga vadībā. Pēc ierīkošanas darbu pabeigšanas to atļāva izmantot arī vietējiem iedzīvotājiem par maksu, kura segtu celšanas un uzturēšanas izmaksas. Maksa skolēniem bija 10 santīmi, pieaugušajiem – 25 santīmi. Ja slidotavā spēlēja mūzika, tad skolēnu maksa pieauga līdz 20 santīmiem, bet pieaugušajiem līdz 50 santīmiem. Bija iespējams iegādāties arī sezonas kartes – skolēniem to iegāde izmaksāja 2.00 Ls un pieaugušajiem 5.00 Ls. Par pāri palikušo naudu divīzijas štābs iegādājās slidas kareivjiem. Kareivjiem ieeja bija bez maksas.

Divīzijas komandieris bija tā persona, kuras kompetencē ietilpa karavīra peldvietas izvēle, vienlaikus arī nosakot peldsezonas sākumu un beigas. 1928.gada 14.jūlijā īpaša komisija komandiera vadībā par peldvietu karavīriem izvēlējās Daugavas labo krastu pie Danstera mājām. Konkrēto peldvietu lika attīrīt no stikliem, lielākajiem akmeņiem, iezīmēt peldvietas robežas, ierīkot trepes un ļaut peldēties 15 līdz 20 karavīriem vienlaicīgi.

Tāpat gandrīz visos valsts nozīmes svētkos Pļaviņās norisinājās armijas parādes. Kā piemēru var minēt 1934.gada 17.jūnija parādi, kura norisinājās par godu Pļaviņu atbrīvošanai no padomju varas 1919.gadā. Parādes mērķis bija godināt piemiņas plāksni, kas atklāta pie bijušā armijas virspavēlnieka ģenerāļa Baloža štāba mītnes. Parādē piedalījās arī aizsargi, skolas un sabiedriskās organizācijas. Svētku pasākumi sākās ar dievkalpojumu baznīcā un piemiņas plāksnes atklāšanu. Parādē piedalījās Latgales divīzijas sakaru rota, štāba komanda un 8.Daugavpils kājnieku pulka vads. Parādes dalībnieki no plkst. 10.15 pulcējās pie Appeltofta nama. Parādi komandēja kapteinis Bilsens. Pēc parādes kapteiņa Bilsena vadībā noritēja gājiens uz Pļaviņu Brāļu kapiem, kur tika noturēts svētbrīdis un nolikti ziedi brāļu kapos.

Jo vairāk bija jūtama kara tuvošanās, jo vairāk tika izdoti dažādi slepeni militāri rīkojumi saistībā ar militārpersonu rīcību noteiktās situācijās. Tomēr, neskatoties uz to, ka karavīri tika sagatavoti dažādiem iespējamajiem situācijas attīstības scenārijiem, tomēr politiskās izšķiršanās rezultātā praksē viņiem nenācās pielietot iegūtās zināšanas. Kā iepriekš minēts, karavīru sagatavotības pakāpe pēc laikabiedru atmiņām bija ļoti laba. Tomēr slepenie rīkojumi tā arī palika slepeni un tos dzīvē nebija iespējams pielietot.

Jānis Liniņš, Kaspars Zaltāns. Pļaviņu pilsētas un tuvākās apkārtnes Vēsture no pirmsākumiem līdz 1991.gadam. SIA “Erante”2017. 90-94.lpp.