Pēc lielinieku padzīšanas no Pļaviņām 1919.gada 31.maijā miestiņā izveidojās salīdzinoši īss interregnum (bezvaras) periods. Pēc dazām dienām atgriezās no frontes savulaik no padomju apcietinājuma aizbēgušais armijas kapteinis Pēteris Lakstīgala. Pļaviņās viņš pacēla divus sarkanbalsarkanus karogus – vienu pie stacijas ēkas, otru pie savas mājas, kurā tika izveidotas komandatūra. Armijas virspavēlniecības atļauja pilnvarojis P. Lagstīgalu uzņemties komandanta pienākumus.

Neilgi pirms P.Lakstīgalas stāšanās komandanta amatā, 1919.gada jūnija sākumā, Gostiņos no Valkas puses ienāca 4.Valmieras kājnieku pulks ar pulkvedi Jūliju Jansonu priekšgalā un no viena Igaunijas karaspēka nodaļa, lai turpinātu ceļu Krustpils virzienā. 

1919.gada jūnija sākumā pie Valles notika arī pirmās Latvijas nacionālās armijas kaujas ar Rīdigera fon der Golca (1865 – 1946) karaspēka daļām. Vācu armija mēģināja tikt pāri Daugavai. Viņu mērķis bij doties tālāk VIdzemes iekšienē. Tādēļ tika izdota mobilizācijas pavēle Pļaviņu apkārtnes (tolaik visai plaša apgabal – Ogres, Daudzevas, Valles, Viesītes, Krustpils un Piebalgas) iedzīvotājiem . Plaviņās bija izvietojusies komandantūra, kuras atbildībā bija Latvijas Austrumu frontes aizmugures nodrošināšana. Latvijas armijas tika iesaukti vīrieši vecumā no 17 līdz 45 gadiem, katram no viņiem bija jāņem līdzi savi ieroči. Pļaviņās izveidojās 1300 vīru liels karaspēks. Viņi gādāja par drošību atbrīvotajās Latvijas Republikas teritorijās un piedalījās cīnās ka pret vācu, tā pret Sarkanas armijas daļām. Šie mobilizētie karavīri, kā liecina atmiņu vēstījums, 1919.gadā naktī no 5. uz 6.jūniju apturēja vācu armijas tālāko kustību Daugavas virzienā.

1919.gada jūlijā uz Pļaviņām pārcēlās Kurzemes divīzijas štābs. Nepagāja ilgs laiks, kad Pļaviņas kļuva arī par visas austrumu frontes štābu. 1934.gada 17.jūnijā par godu šim notikumam Pļaviņās pie nama (šobrīd Odzienas iela 2), kurā atradās štābs, tika atklāta piemiņas plāksne ar uzrakstu: “Šai namā 1919.gadā atradās Austrumu frontes pavēlnieka štābs un šeit ģenerālis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas nacionālās armijas virspavēlniecību”.

Ņemot vērā iepriekš minēto, jānorāda, ka virsleitnanta Jūlija Rumpes vadībā tika ierīkotas lielas intendantūras un munīcijas noliktavas. Tāpat viņa uzdevumos ietilpa visas Austrumu frontes apgāde ar pārtiku un munīciju. jāpiebilst, ka daļa no armijas vajadzībām brīvprātīgi nodotajām noliktavām sākotnēji piederēja J.Rumpes ģimenei. Zīmīgi ka pēc kara Jūlija Rumpes mantinieki pie dzelzceļa stacijas izbūvēja visām specializētajam armijas prasībām atbilstošas telpas, kuras vēla tika izmantotas vietējā armijas garnizona un Latgales divīzijas štāba vajadzībām. 

Pati dzelzceļa stacija saglabājas tāda, kāda tā bija Krievijas impērijas laikos. Nomainītas tikai simbolika un iespējama, arī stacijas ēdnīcas ēdienkarte. 

1919.gada rudenī nodibinājās Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa Pļaviņu nodaļa, kas palīdzēja rūpēties par armijas ēdināšanu un izvietošanu. Pļaviņās organizējās arī aizsargi, kuri kopā ar jātnieku vienībām apsargāja un novērojas Daugavas krastu posmā no Pļaviņām līdz Jaunjelgavai. Rudenī cīņai pret bermontiešiem vietējie aizsargi palīdzēja pārcelt artilēriju, jātnieku u.c. karspēka daļas pāri Daugavai.

No Pļaviņām tika dotas pavēles un rīkojumi visām armijas daļām. Katru dienu cauri Pļaviņām ga’ja simtiem karavīru, kuri devās uz Latgales fronti cīņā pret tur joprojām esošo Sarkano armiju. 

Lai nodrošinātu efektīvāku izfrastruktūras atjaunošanas darbu izpildi. 1919.gada vasarā pulkvedis Jorģis Zemitāns (1878 – 1928) iecēla P.Lakstīgalu par Austrumu frontes aizmugures priekšnieku un vienlaikus arī par Stukmņu rajona kara nodaļas priekšnieku. Svarīgi norādīt , ka Stukmaņu rajona Komandantūra par darbvedi strādāja ievērojamais Pļaviņu rakstnieks Kārlis Štrāls (1880 – 1970).

Pētera Cielava mājā (šobrīd Daugavas ielā 53) tika noorganizēta slimnīcas izveide koncentrācijas nometnē izdzīvojušo kopšanai. 1919.gada 26.jūlijā tika nodibināta Latvijas Sarkanā Krusta Pļaviņu nodaļa. No Cielavu mājā izvietotās slimnīcas vēlāk izveidojās Latvijas Sarkanā Krusta Pļaviņu nodaļas slimnīca. Paralēli tai Stukmaņu muižā darbojās arī kara slimnīca.

Administratīvā pārvalde

Uzsākot šo apakšnodaļu, atgādināms, ka 1919.gadā, lielinieku valdīšanas laikā, Pļaviņas bija ieguvušas apriņķa pilsētas statusu. Bet neatkarīgajā Latvijas valsītī pēc lielinieku padzīšanas, šis statuss netika nedz atzīts, nedz saglabāts.

1919.gada 10.jūnijā ar vietējā komandanta rīkojumu tika sasaukta pirmā Stukmaņu pagasta vietnieku (pārstāvju) sēde, kura pēc padomju varas atkāpšanās atjaunoja pašvaldības darbību. 1919.gada 22.jūnijā tika sasaukta visu Pļaviņu iedzīvotāju sapulce. Tās mērķis bija dibināt Pļaviņu pašvaldību, kā patstāvīgu vienību. Lai gan juridiski Pļaviņām līdz 1922.gadam nebija piešķirtas miesta tiesības, tām bija pagaidu miesta statuss. Par Pļaviņu pagaidu miesta vecāko ievēlējā namīpašnieku un tirgotāju Kārli Vilciņu, kurš šo amatu ieņēma no 1919.gada 22.jūnija līdz 1920 gada 2.februārim. Nākamais miesta vecākā pienākumus pildīja namīpašnieks Antons Karsons. Viņš atradās amatā laikā no 1920.gada 2.februāra līdz 1921.gada 2.decembrim.

Jānis Liniņš, Kaspars Zaltāns. Pļaviņu pilsētas un tuvākās apkārtnes vēsture no pirmsākumiem līdz 1991.gadam. 52. – 55.lpp.

* Pļaviņu dzelzceļa stacija – Stacija «Stukmaņi» (vācu: Stockmannshof) tika uzbūvēta līdz ar dzelzceļa līnijas Rīga—Daugavpils būvniecību 1861. gadā. Ar Stukmaņu—Valkas šaursliežu dzelzceļa izbūvi 1899. gadā šeit sākās īpaša rosība. 1919. gadā stacijas oficiālais nosaukums kļuva «Pļaviņas». Otrā pasaules kara laikā stacija tika izpostīta, jauna stacijas ēka uzbūvēta 1950. gadā, tā darbojas arī mūsdienās.

Avots: https://www.zudusilatvija.lv/objects/object/13377/