Pirmo pasaules karu pļaviņieši un bebrulejieši sākotnēji uzņēma ar lielu pacilātību. Ziņneša ierašanās ar sarkano aploksni nozīmēja, ka vīriešu kārtas iedzīvotāji tiek iesaukti karadienestā. Sākotnēji eiforija izplēnēja brīdī, kad Krievijas armiju sāka piemeklēt neveiksmes, bet iedzīvotājus pārņēma baisas priekšnojautas.
Sakot ar 1915.gada otro pusi, Pļaviņās un to apkārtnē kārtību noteica Krievijas 12. un 5.armijas vienības. Frontes līnija bija izveidojusies vien dažu desmitu kilometru attālumā no Pļaviņām Daugavas otrā pusē. Ierastā pilsētas ikdienas dzīve beidzās. Karaspēka vienības konfiscēja iedzīvotāju īpašumā esošās laivas un izmantoja tās armijas vajadzībām. 1915.gada vasaras nogalē parādījās pirmie bēgļi no Kurzemes. Pa lielceļu Krustpils virzienā sāka plūst bēgļu straumes, cilvēki ar savām ģimenēm, zirgu pajūgos sakrāmēto mantu un piederošajiem mājlopiem, bēga no kara šausmām. Ceļā daudzi mājlopi saslima un nobeidzās. Krustpils bija vienīgā vieta apkārtnē, kurā varēja armijas vajadzībām pārdot dzīvi palikušos lopus un zirgus.
Ap 1917.gada februārī, kad Krievijā sākas revolūcija, Pļaviņās un tās apkārtnē bija palicis ļoti mazs iedzīvotāju. Zināms vien tas, ka 1914.gadā Pļaviņās iedzīvotāju skaits sasniedza 2000, bet, karadarbībai beidzoties, 1919.gada – aptuveni 1000 cilvēku. Lielākā daļa pļaviņiešu bija mobilizēti vai devušies bēgļu gaitās uz Krievijas iekšējām guberņām. Daudzi pēc kara beigām Pļaviņās vairs neatgriezās.
Pavērsiens karadarbībai bija 1917.gadā, kad Pļaviņās atradās liels skaits Krievijas karaspēka daļu, kuras bija pakļautas lielinieku aģitācijai. Karaspēka demoralizāciju pastiprināja arī brāļošanās ar otrpus frontē esošiem vācu karavīriem.
Kamēr Krievijas armija atradās Pļaviņās, miestiņā un tā apkārtnē Krievijā notikušās 1917.gada Februāru revolūcijas iespaidā aktīvi sāka darboties vietējie revolucionāri, piemēram, Avotiņi no Ķūģiem, Jansons no Gostiņiem un E.Kaufmanis – Soms no Sēlpils. Pateicoties revolucionāru aktivitātei un Pļaviņās esošajām Krievijas armijas daļām, 1917.gada 1.maija demonstrācijas miestā bija plašas.
Pirmajā pasaules karā vissmagākais brīdis Pļaviņām bija laiks, kad Vācijas impērijas armija 1917.gada otrajā pusē nostiprinājās Daugavas krastos tieši pretī miestiņam un uzsāka tā pastiprinātu apšaudi. Pēc dažiem mēnešiem sekoja Krievijas karaspēka atkāpšanās, kuras ievaros notika ēku dedzināšana, laupīšana un cita veida postīšana. Šo darbību mērķis bija panākt vietas pilnīgu iznīcināšanu, lai nekas nenonāktu vāciešu rokās un viņi nevarētu to izmantot Krievijas armijas sakaušanai.
1918.gadā martā Vācijas impērijas armija pārcēlās pāri Daugavai un ieņēma Pļaviņas. Karojošajām armijām virzoties tālāk uz austrumiem, aktīvā karadarbība Pļaviņās un tās apkārtnē beidzās. Bēgļi varēja atgriezties mājās.
Pļaviņietis Pēteris Lakstīgala (1886-1968) savās atmiņās ir norādījis, ka 1918.gada oktobrī bija vērsies pie Vācijas okupācijas varas Pļaviņās un lūdzis atļauju organizēt vietējos vīriešus zemessardzes izveidei. Tās mērķis bija miera un kārtības uzturēšana tuvējā apkārtnē. Vācu okupācijas vara atļāva veidot zemessargu vienību P.Lakstīgalam ar Pļaviņās palikušajiem zemessargiem brīdī, kad bija zināms par Vācijas armijas atkāpšanos (1918.gada decembris), no tās noliktavām izdevās iegādāties nedaudz ieroču, kā arī munīciju. Kā atzīmēja P.Lakstīgala, pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918.gadu 18.novembrī daļa zemessargu devās uz Rīgu un decembrī pievienojās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajiem spēkiem.
Pirmajā pasaules kara laikā Pļaviņās bija stipri cietušas – nopostītas 43 dzīvojamās ēkas , bojājumi radīti arī stikla fabrikai, dolomīta cepļiem un Pļaviņu Svētā Pētera evaņģēliski luteriskās baznīcas ēkai, kura tika uzcelta un iesvētīta 1912.gadā, neilgi pirms Pirmā pasaules kara.
Jānis Liniņš/ Kaspars Zaltāns. Pļaviņu pilsētas un tuvākās apkārtnes vēsture. SIA “Erante”. 2017.g. 39.-43.lpp
