Neraugoties uz 44 pagastu un divu miestu lūgumu Pļaviņas pārvērst par apriņķa pilsētu, 1922.gadā šādas tiesības tika piešķirtas Madonai. 1922.gada 21.februārī Pļaviņas ieguva miesta tiesības de jure. Pļaviņu miesta valde jau bija izstrādājusi miesta ģerboņa skici. Diemžēl valsts atbildīgās iestādes to neapstiprināja. Izskaidrojums tam rodams Iekšlietu ministrijas vēlmē neradīt papildu darbu un izmaksas, jo valsts līmenī bija izteikts solijums, ka Pļaviņas tuvāko gadu laikā saņems pilsētas tiesības. Miesta robežas juridiski tika noteiktas tikai 1922.gadā. Diemžēl process sākotnēji ievilkās, jo kaimiņu pagastiem un daudziem tuvējo saimniecību īpašniekiem bija pretenzijas, t.i. viņi nevēlējās, lai viņu īpašums kļūtu par dalu no Pļaviņu miesta. Iebildumu pamatojums rodams tīri materiālos apsvērumos – miestā vai pilsētā jāmaksā lielāki nekustāmā īpašuma nodokļi, nekā atrodoties pagasta sastāvā. Pļaviņas kā miests pastāvēja piecus gadus. Laikā no 1921.gada 2.decembra līdz 1925.gada 5.septembrim Pļaviņu miesta vecākais bija namīpašnieks un tirgotājs Pēteris Zizums, bet sākot ar 1925.gada 5.septembri līdz 1927.gada 30.augustam, Pļaviņu miesta valdes priekšsēdētāja amatu pildīja namīpašnieks un tirgotājs Augusts Dūms.

Avots. Jānis Liniņš, Kaspars Zaltāns. Pļaviņu pilsētas un tuvākās apkārtnes vēsture no pirmsākumiem līdz 1991.gadam. 56. – 57.lpp.