Hugo Legzdiņa biogrāfija

1903.gads 7. decembris – Hugo Legzdiņa dzimšanas diena

1919.gads – Beidz Lēdurgas draudzes skolu, iegūst sešu klašu pamatskolas izglītību

1924.gads – Absolvē RVT Mehānikas nodaļu

1925.gads – Uzsāk karadienestu Rēzeknes kājnieku pulkā, Dienestu turpina Liepājas kara flotes instruktoru skolā

1926.gads – Mācās Tutonas Torpēdspeciālistu virsnieku skolā, ir zemūdens „Ronis” radiotelegrāfists

1930.gads – Nokārto valsts eksāmenus Krišjāņa Valdemāra jūrskolā, iegūst kara flotes leitnanta pakāpi

1936.gads – Saņem Triju Zvaigžņu ordeni no Latvijas valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa un Šķēpordeni no Zviedrijas karaļa Gustava V

1939.gads – Beidz Francijas Kara akadēmiju

1939.-1940. – Pēdējais zemūdenes „Ronis ” komandieris

1953.-1969. – Strādā par navigācijas , jūras astronomijas un starptautisko kuģošanas noteikumu skolotāju Mangaļu jūrskolā1969.gads – Aiziet pensijā, saraksta grāmatu „Navigācija”1995.gads – Saņem Triju Zvaigžņu irdeni no neatkarību atguvušās Latvijas valsts prezidenta Gunta Ulmaņa

2001.gads – Francijas prezidents Žaks Šīraks Rīga apbalvo Hugo Legzdiņu ar Francijas Goda leģiona ordeni2003.gada 7.decembrī – Svinīgi atzīmē savas dzīves 100.gadu jubileju

2004.gada 20.jūlijā Hugo Legzdiņš aiziet mūžībā

 

1941.gada 23.jūnijā notika vācu aviācijas uzlidojums pasažieru vilcienam, kurš stāvēja Pļaviņu pilsētas dzelzceļa stacijā. Šajā vilcienā bija pēdējais Latvijas jūras spēku zemūdenes “Ronis” pēdējais kapteinis komandkapteinis Hugo Legzdiņš un viņa sieva Elvīra ar kuru pirms nepilniem trim mēnešiem bija aprecējies.

Šajā rakstā komandkapteinis Hugo Legzdiņš dalās savās atmiņās par pirmajām kara dienām Pļaviņās.

 

Briesmas Pļaviņu stacijā.

Tuvojās 1941.gada Līgo vakars, un te uzreiz – vācu uzbrukums. Jau otrajā dienā Kalncempju pagastā varēja vērot, kā grupās lido krievu kara lidmašīnas. Klausījāmies Rīgas radio. Padomju valdība pavēlēja visiem atgriezties darbā. Gudrojām, ko darīt. Izlēmām, ka tomēr jābrauc uz Rīgu. Uz Gulbeni mūs atveda sievasbrālis. Šeit dzelzceļa stacijas telpas un tuvējās ielas bija pilnas ar uztrauktiem cilvēkiem. Vilciens uz Pļaviņām gāja. Iekāpām un braucām. Skaidrs, ka šāds ceļa virziens mūsu tuvināja frontei. Daži jau vagonā zināja stāstīt par kara operācijām, bet, kamēr pats neesi neko redzējis, teiktais liekas neticams.

Nonākot Pļaviņās, kara elpu jau juta pilnīgi. Stacija bija pārpildīta vēl vairāk nekā Gulbene. Manīja arī krievu zaldātus. Vairāk cilvēku devās uz Daugavpili vai Gulbeni. Vilciens uz Rīgu bija jāgaida. Visatraucošākās baumas stāstīja par vācu lidmašīnām. It kā Daugavā esot apšaudīti plosti, tur bijuši kritušie un ievainotie. Redzēju arī kādu stipri apsargātu kravas vilcienu, kas devās uz Rīgas pusi. Gandrīz katrā vagonā uz platformas stāvēja zaldāts ar šauteni un durkli. Tas liecināja, ka tiek vesti ieroči un munīcija. Patiešām, tāds svarīgs dzelzceļa mezgls stāvēja pilnīgi bezspēcīgs pret vācu aviāciju.

Pa šoseju, kas atrodas starp Daugavu un dzelzceļu, nepārtrauktā straumē plūda automašīnas – gan smagās, gan vieglās, gan militārās. Visa uz austrumiem – uz Daugavpili. Beidzot pienāca vagonu sastāvs, ko bija paredzēts sūtīt uz Rīgu. Abi ar sievu vēlreiz pārrunājām, ko darīt. Muļķīgā doma, ka jābrauc uz darbu, tomēr ņēma virsroku. Un ne jau mums diviem vien. Kāpām vagonā. Tas bija ērts, pasažieru. Centāmies gan neiet tālu uz vagona vidu, palikām pirmajā sēdekļu nodalījumā: ja gadījumā ātri jāizkāpj, lai būtu tuvāk pie izejas durvīm. Es nosēdos pie loga un skatījos, kas notiek ārā. Elvīra bija man blakus. Gaidot vilciena atiešanu, ļaudis nervozēja. Pēkšņi pamanīju, ka uz perona sākās liela steiga. Pametis acis uz augšu, ieraudzīju, ka virs mums ir vācu lidmašīna, kas izmet gaisā vairākus melnumus. Nojuzdams ko nelabu, piecēlos kājās, paņēmu Elvīru pie rokas, un devāmies uz izeju. Arī citi sāka celties kājās. Tikko bijām iznākuši uz vagona platformas, kā notika spēcīgi sprādzieni, turklāt vairāki pēc kārtas. Mūs abus un vēl dažus citus pasažierus sprādziena vilnis izsviea uz sliedēm. Jutu sāpes labajā gurnā un rokā, bet tās varēja pieciest. Elvīrai labā kāja zem ceļgala bija šķembu saārdīta un stipri asiņoja. Kauls pilnīgi pušu, apakšējā daļa lauzuma vietā karājās ādā. Cik spēju, pacēlu, fiziski vilku Elvīru metrus desmit līdz dzelzceļa noliktavas sienai. Šeit pieslēju sievas muguru un izpildīju visu, ko viņa kā mediķe man teica – norāvu kaklasaiti un sažņaudzu kāju virs ceļgala. Ar to vien nepietika. Saplēsu pa vīlēm arī savu vasaras putekļumēteli un uzliku papildu žņaugu. Likās, ka asiņu straume samazinājās.

Sprādzienu saārdītais Rīgas vilciena vagons bija pilns ar ievainotajiem un nogalinātajiem. Lidmašīna zemu pļaujošā lidojumā ar ložmetēju šāva tos, kuri bēga prom no sliedēm. Viens milicis tai pretī šāva ar revolveri… Par stacijas pretgaisa aizsardzības sistēmu tiešām bija kauns.

Tagad vajadzēja rīkoties ļoti ātri, lai Elvīru dabūtu uz slimnīcu. Ieraudzīju pie letes zirgu, kas bija iejūgts diezgan glaunos ratos. Domāju ielikt tajā Elvīru un tad vest uz slimnīcu. Tā arī izdarīju. Steigā nāca klāt vēl citi ievainotie. Kaut kā dabūjām ratos arī viņus – kopskaitā kādus desmit. Atradās tādi, kas zināja, kur jābrauc. Līdz slimnīcai bija nepilns kilometrs. Kam zirgs piederēja, nezinu. To pie slimnīcas paņēma kāds vīrietis, kas brauca atpakaļ uz staciju, lai atvestu vēl citus ievainotos. Vēlāk pētījām, ka lidmašīna bija mērķējusi bumbas tieši uz mūsu vilcienu. Visas tās, apmēram desmit, strīpā krītot, bija nogalinājušas un ievainojušas cilvēkus gan vagonos, gan uz perona. Viena bija trāpījusi dzelzceļa pārbrauktuves sardzes būdā, to pilnīgi iznīcinot kopā ar sargu.

Mani ievainojumi bija viegli, tāpēc palīdzēju smagi cietušos izvietot slimnīcā. Tā bija pārpildīta gan ar civilajiem, gan karavīriem. Cilvēki gulēja koridoros un nodaļās uz grīdas bez kādām segām un matračiem. Sievai tūdaļ vajadzēja ārstu. Tie – kurais. Tomēr vienu sievieti ķirurgu atradu. Ar lielām grūtībām viņu pierunāju taisīt operāciju Elvīras kājai. Bija skaidrs, ka tā jānoņem virs ceļa. Atlika problēma sagatavot operācijas zāli. Neatradās neviens, kas dakterei palīdzētu nozāģēt plīsušos kaulus un karājošās dzīslas. To nu vajadzēja uzņemties man. Operācijas gaitā ļoti palīdzēja kāds slimnīcas saimnieciskais darbinieks, kura uzvārdu diemžēl neatceros. Vispār bija brīnums, ka slimnīcā vēl darbojās elektrība.

Nepārtraukti pa šoseju atkāpās krievu armijas daļas. Daktere man uzdeva aizsegt logus, lai no ārpuses nevarētu redzēt iedegto gaismu. Pieliku pie palodzes krēslus un ar pāris segām mēģināju to izdarīt. Tikko sāku gar logiem krāmēties, tā no šosejas atkāpjošies karavīri panikā atklāja šauteņu uguni. Šķindēja stikli, bet par laimi, neviena lode mums netrāpīja. Ar lielām pūlēm logus tomēr aizklāju. Kad viss bija sagatavots, uz ratiņiem ieveda Elvīru un nolika uz operācijas galda. Amputācija izdevās, liekas, labi. Arī citu ievainoto operācijās ārstiem palīdzēju, kā pratu.

Piebilstot par paniku, kādā padomju karaspēks 1941.gada jūnijā atstāja Latviju, ir viens traģisks stāsts saistībā ar Krišjāņa Valdemāra jūrskolu. Vispirms jāpaskaidro, ka jau divdesmitajos gados starp jūrskolu Daugavas kreisajā krastā Kuģu ielā 25 un Latvijas Universitātes observatoriju labajā krastā Raiņa bulvārī 19 pastāvēja automātiska sakaru līnija, pa kuru, sākoties katrai pilnai stundai, tika noraidīts precīza laika signāls (observatorijā šo brīdi noteica pēc debess spīdekļu kustības). No jūrskolas signāls tika pārraidīts tālāk – uz blakus esošās kuģu remonta rūpnīcas apmēram septiņdesmit metrus augsto skursteni. Tam ap vidu bija izbūvēts gredzenveida ūdens rezervuārs (ko izmantoja tvaika mašīnu darbināšanai). Tur karājās sešas spēcīgas elektriskās lampas, kas, mainoties stundām, precīzi uz mirkli iedegās. Tādejādi uz kuģiem, kas atradās Rīgas ostā, varēja ērti precizēt hronometrus un vēlāk, izejot jūrā, ar to palīdzību pareizi noteikt koordinātes. Signāllampu turpināja darboties padomju okupācijas laikā un arī tad, kad Rīgai tuvojās vācu karaspēks. Čekisti bailēs no pretinieku spiegiem pēkšņi iedomājās, ka šī regulāri zibsnijošā gaisma raida signālus vācu lidmašīnām… Bez kādas izmeklēšanas viņi jūrskolas direktoru Kalniņu un viņa vietnieku Freidenfeldu ieslodzīja Centrālcietumā, kur īsi pirms vāciešu ienākšanas abi tika nošauti.

Tolaik Pļaviņu slimnīcas un medicīniskais personāls bija neziņā, kas notiks. Arvien skaidrāk kļuva, ka krievi nevar noturēt fronti un vācieši drīz būs klāt. Pēc divām trim dienām jau varēja dzirdēt viņu lielgabalus. Tie ievainotie krievu virsnieki un zaldāti, kuri daudzmaz varēja kustēties, atstāja slimnīcu un devās uz austrumiem. Kādu dienu virs Pļaviņām parādījās vācu lidmašīnas. Es tobrīd atrados slimnīcas sētā. Izbailēs visi nogūlās pie sienām un zem kokiem. Tomēr lidmašīnas bumbas nemeta. Citu dienu piepeši slimnīcai pietuvojās stipra artilērijas apšaude. Lādiņi ķēra blakus stāvošos telefona stabus un sprāga ar lielu troksni. Visa ēka nolīgojās, plīsa rūtis. Slimnieki, lai ar cik smagām brūcēm, metās no gultām uz grīdas. Likās, ka šauj no Daugavas kreisā krasta. Šīs tuvās apšaudes atkārtojās, turklāt uzbrucēji sāka pielietot arī kājnieku artilēriju. Tādās reizēs ar Elvīru uz rokām kopā ar citiem metos uz pagrabu.

Drīz vāciešus un viņu lielgabalus Daugavas kreisajā krastā varēja saskatīt arī no slimnīcas. Kā sapratām, viņu uzdevums bija apšaudīt autokolonas, kas vēl aizvien atkāpās uz austrumiem. Artilēristi šāva precīzi. Drīz vien uz šosejas radās sadugušu automašīnu sablīvējumi. Krievi aptverot situāciju, atkāpšanos novirzīja tālāk no Daugavas krasta uz Odzienas pusi.

Reiz, kad šaušana pierimās, mēs ar vienu slimnīcas darbinieku uzmanīgi aizlavījāmies līdz skolai. Tur kādā pirmā stāva telpā, liekas, zālē, bija ierīkots sarkanais stūrītis ar komunistiskām bildēm un karogiem. Nospriedām, ka pirms vāciešu ienākšanas vajadzētu visu, kas atgādina krievu, iznīcināt vai nonest pagrabā. Staļina bisti sasitām gabalos, ka to nevarēja vairs pazīt.

Atradās daži drošsirdīgi komunisti, kas, lienot gar Daugavu, centās ar šautenēm pabaidīt vāciešus kreisajā krastā. Taču, kad pēc pretuguns daļa komunistu palika guļam beigti, pārējie pazuda. Krievu regulārās armijas daļas vāciešiem nekādu pretestību neizrādīja. Pēc tam, kā varēja gaidīt, vairākas dienas valdīja klusums, un ap 28. un 29.jūniju no Daugavpils puses Pļaviņās ienāca pirmās vācu motorizētās vienības. Vēlāk noskaidrojās, ka pāri Daugavai tās bija cēlušās Jēkabpilī. Mašīnās sēdēja zaldāti ar uzrotītām piedurknēm. Neliela karavīru grupa palika Pļaviņās kārtības ieviešanai. Vācieši soļoja pa pilsētiņu dziedādami. Netālu no slimnīcas šosejas malā atradās pamests šņabja veikals. Tas tika uzlauzts, un kādi trīs vācieši sāka šiverēt: divi nesa ārā pilnās kastes, bet trešais meta šņabja pudeles garāmbraucošajās (uz Rīgas pusi) mašīnās, kur tās kāri tvēra. Sviešana turpinājās labu laiku, līdz veikals un noliktava tika iztukšoti.

Pļaviņu palikušie mediķi ar slimniekiem apgājās ļoti labi. Tomēr Elvīrai ar kāju gāja ārkārtīgi grūti. Amputācijas vieta nedzija. Var jau būt, ka bija vainojama nesterīlā vide operācijas laikā vai tas, kas nebija piemērotu zāļu. Tāpēc tūlīt pēc vāciešu ienākšanas sākām domāt par braukšanu uz Rīgu – uz savu slimnīcu. Tomēr, par spīti visām mūsu nelaimēm, varējām būt apmierināti, jo palātā, kur gulēja Elvīra, viens otrs bija ievainots daudz smagāk un daži nomira. Mēs abi varējām būt arī starp tiem, ko Pļaviņu stacijā nosita uz vietas. Jāsaka paldies Dievam, ka vēl tā tikām cauri.

Tā kā uzlidojuma dienā visas mūsu mantas, arī Elvīras jaunā rokassoma ar dokumentiem, palika stacijā, gāju turp lūkoties, varbūt kaut kas vēl atrodams. Kā par brīnumu izrādījās, ka tiešām ievainoto un kritušo mantas ir savāktas kādā noliktavā. Tur bija portfeļi, pakas, čemodāni, sainīši. Atradu ar asinīm notašķīto Elvīras rokassomu. Dzelzceļa darbinieks mantas izsniedza uz goda vārda, neprasot kādu pierādījumu.

Jūlija pirmajās dienās aizgāju uz Pļaviņu pilsētas valdi uzzināt, kad tiks atjaunota dzelzceļa satiksme ar Rīgu. Iegriezies kādā istabā, redzēju, kā vācu virsnieks dod rīkojumus darbiniekiem. Cik varēja noprast, šie ierēdņi bija tie paši, kas strādāja krievu laikā. Acīmredzot viņi nebija nekur bēguši, uzskatīdami, ka neko ļaunu nav darījuši, tikai godīgi pildījuši savus pienākumus. Starp citu, šeit satiku leģendāro Latvijas armijas kapteini Pēteri Lapaini (par varonīgo piedalīšanos Latvijas Brīvības cīņās, Pirmajā un Otrajā pasaules karā, kā arī Krievijas pilsoņu karā Pēteris Lapainis tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, Jura krustu, Sarkanā Karoga ordeni un vācu Dzelzs krustu). Viņš dzīvoja Pļaviņās un nu bija kļuvis par pilsētas komandantu. Pie Lapiņa noskaidroju – kaut gan Rīgā un gandrīz visā Vidzemē jau bija ienākuši vācieši, vilciena satiksme starp Rīgu un Daugavpili solīja atjaunot pēc dažām dienām.

Nākamajā rītā Lapainis mani aicināja uz bērēm. Mežā kaut kur aiz Pļaviņām krievi bija nošāvuši Latvijas armijas virsnieku. Teica arī viņa vārdu, taču neatceros. Lai izvairītos no karadarbības, šis vīrs un vēl daži citi latvieši iebēga paslēpties mežā. Krievi viņus tur bija pamanījuši un vairākus nošāvuši. Apbedīšana notika ļoti vienkārši. Atnāca varbūt kādi 15-20 pavadītāji. Ar trīs saujām Latvijas zemes nodevu pēdējos sveicienus Latvijas kara jūrnieku vārdā. Kapsētā Pļaviņas, kā atceros, atrodas netālu no stacijas uzkalniņā, ļoti skaistā vietā, no kuras var skatīt Daugavu. Jā, kādos apstākļos latviešu cilvēkam nav bijis jānoliek galvu…

Pļaviņu stacijā beidzot noskaidroju, ka uz Rīgu varēs braukt 8.jūlijā. Noformēju slimnīcas dokumentus un saņēmām no Lapiņa rakstisku izbraukšanas atļauju. Ļaudis runāja, ka vilcienu satiksme maršrutā Rīga – Koknese bijusi atjaunota jau agrāk. Iespējams, šajā ceļa posmā atšķirībā no Pļaviņām krievu karaspēks atkāpjoties netika bombardēts. Radās jautājums, kā tik no slimnīcas līdz stacijai. Atkāpjoties krievi atņēma visas automašīnas, vienalga, kam tās piederēja. Tomēr Pļaviņu slimnīcas saimniecības priekšnieks bija paspējis savu sanitāro mašīnu noslēpt. Ar to tad arī nokļuvām stacijā. Vienīgi nekur nevarējām dabūt kruķus. Elvīru nācās pārvietot, tikai nesot uz rokām. Te man palīdzēja slimnīcas šoferis. Nolikām Elvīru zemē uz mana vasaras mēteļa skrandām un gaidījām vilcienu. Kad tas pienāca, jau ar citu cilvēku palīdzību iecēlu sievu vagonā. Elvīrai kāja sāpēja un asiņoja, bet tur neko nevarēja līdzēt. Pa ceļam šur tur redzējām bumbu postījumus, taču kopumā likās, ka nekādas kaujas te nebija notikušas.

*Pēc Pļaviņu vidusskolas skolotājas Birutas Šmalces pētījumiem 25.jūnija bombardēšanā bojāgājušo skaits varēja būt ap piecdesmit.

* Hugo Legzdiņš svinēja kāzas 1941.gada 5.aprīlī. Pēc diviem mēnešiem viņi piedzīvoja traģisko uzlidojumu Pļaviņās. 2001.gadā 5.aprīlī viņš svinēja savu kāzu 60 jubileju. Laulībā viņiem piedzima četri bērni. Pēdējais dēls Kārlis piedzima 1947.gadā.

Avots – Kara un okupāciju varā. Latvijas mutvārdu vēstures asociācijas DZĪVESSTĀSTS. 232.- 237.lpp.