No 6.52 min LNA kinomateriāls par 1934.gada 17.jūnija Plaviņu atbrīvošans no lieliniekiem svinības.

Piemiņas plāksnes atklāšana Pļaviņās 1934. gada 12. jūnijā, kur 1919. gadā atradās Austrumu frontes pavēlnieka štābs. Ministru prezidenta Marģera Skujenieka uzruna, armijas parāde.

http://www.redzidzirdilatviju.lv/lv/bookmarks/161066

Latvijas kareivis. 17.06.1934. Nr 132 (4197)

Pļaviņās šodien godinās mūsu atbrīvošanas cīņu vadoni ģenerāli J. Balodi.

Pļaviņās šodien liela svētku diena. Šodien šī pilsēta svin savu atbrīvošanas 15 gadu atceres svētkus un reizē ar to godina mūsu armijas virspavēlnieku neatkarības cīņās, tagadējo kara ministri ģenerāli J.Balodi, atklājot piemiņas plāksni pie nama, kurā dzīvojis armijas vadonis (toreiz vēl kā austrumu frontes pavēlnieks) un kur viņš saņēmis iecelšanu par virspavēlnieku.

Kad mūsu Ziemeļarmijas daļas ar sabiedroto igauņu armiju no ziemeļiem caur Alūksni, Gulbeni un Madonu lauzās uz Krustpili, arī Pļaviņām pienāca atbrīvošanas stunda. Sarkanā vara, kas Pļaviņās, tāpat kā citās vietās, bija terorizējusi un slepkavojusi mierīgos iedzīvotājus, izgaisa kā netīri sārņi, atstājot tautā aiz sevis sliktu piemiņu un nostāstus par nežēlībām. Daudzi jo daudzi sēroja pēc sarkanās varas nevainīgiem upuriem, bet bija arī vīri, kuri kā partizāni grieza krūtis pretim ienaidniekam un spieda to ātrāk atstāt Vidzemi.

Stāstā par Pļaviņu atbrīvošanu mēs nevaram iepīt ziņas par lielām kaujām, jo Pļaviņām bija lemta cita slavena loma. Pēc pilsētas atbrīvošanas, mūsu neatkarības cīņu vadonis Pļaviņas izraudzīja par savu mitekli un no šejienes sekmīgi iesāka Latgales atbrīvošanu. Tā, bez šaubām, būtu sekmējusies līdz galam, ja bermontiešu uzbrukums Rīgai nespiestu pārsviest daļu mūsu spēku galvas pilsētas aizstāvēšanai. Tās bija kritiskas dienas un taisni šinīs dienās mūsu valdība ģenerāli J.Balodi iecēla par virspavēlnieku. Ģenerāļa Baloža vadībā mūsu varonīgā armija satrieca bermontiešus un tūliņ devās atbrīvot Latgali. Bija jāsteidzas, jo pretējā gadījumā mūsu trešā zvaigzne – Latgales – varēja zust Latvijai uz visiem laikiem.

Runājot par Pļaviņu lomu atbrīvošanas cīņās, gribētos vilkt kādu zīmīgu parallēli. Pirms vairākiem simtiem gadiem, kad latvietis vēl nelēma par saviem likteņiem, svešas varas vilka robežas mūsu zemē un latviešu tautu saplosīja vairākās daļās. Lai gan runājām vienu valodu, tomēr vidzemnieks uz kurzemnieku skatījās gandrīz vai kā uz svešas tautas piederīgo. Vēl vairāk un vēl ilgāk bija atsvešinājušies latgalieši. Viena no šīm mūsu tautu šķelošām robežām bija vilkta taisni gar Pļaviņām.

Un vai 1919.gadā nebija tāda situācija, kas draudēja atkal novilkt pie Pļaviņām robežu starp pārējo apvienoto Latviju un Latgali? Mūsu varonīgā armija, sava dižā vadoņa vadīta, atbrīvoja Latgali un piepildīja lielu nacionālu misiju. Latviešu tautu nu vairs nešķēla robežas, kuras tikai tagad pirms viena mēneša ar drošu roku pārcirta mūsu lielie vadoņi. Mūsu tautā vairs nav partiju celto robežu, mēs esam vienota tauta un valsts šī vārda patiesā nozīmē. To lai atceramies šinīs svētkos, cildinot mūsu atbrīvošanas cīņu vadoni.

K.El.

Latvijas kareivis. 19.07.1934. Nr. 133 (4198)

Piemiņas plāksnes atklāšana ģenerālim Balodim. Ministru prezidenta biedrs M.Skujinieks un ģenerālis Berķis Pļaviņu svinībās.

Skaists, saulains svētdienas rīts ausis par mazo pilsētiņu. Pie visiem namiem plīvo valsts karogi, visur svētku sajūta. Pat Daugavas šalkas varenos klinšainos krastos, kā svētsvinīga mūzika pievienojas svētku noskaņai. Pļaviņas svin lielu svētku dienu – savas atbrīvošanas 15 gadu atceri un godina mūsu armijas virspavēlnieku un tagadējo kara ministri ģenerāli J.Balodi, atklājot piemiņas plāksni pie nama, kurā mitis mūsu armijas dižais vadonis un viņa štābs. Ar to Pļaviņu pilsoņi gribējuši uzsvērt, ka viņi nekad neaizmirsīs savas pilsētas atbrīvošanas dienas un grib godā celt savu vēsturi, darot visiem zināmas un redzamas tās vietas, kas saistītas ar atbrīvošanās cīņām un to lielo vadoni.

Rīta stundā stacija pulcējās sagaidītāji saņemt valdības un armijas pārstāvjus, kas ieradās no Rīgas. Stacijā ieradušies Pļaviņu apgabala garnizona priekšnieks ģenerālis Krustiņš (viņš arī svētku rīcības komitejas priekšsēdētājs) ar savu štāba priekšnieku pulkvedi Kurši, Latgales artilērijas pulka komandieris pulkvedis Dūms, Latgales divīzijas štāba virsnieki, Pļaviņu pilsētas galva P.Lācītis (svētku komitejas priekšsēdētāja biedrs), mūžam rosīgais atvaļinātais kapteinis A.Lasis, un daudz citu sagaidītāju. Vilcienam pienākot, Latgales artilērijas pulka orķestris spēlēja apsveikšanas maršu. No Rīgas ieradušies ministru prezidenta biedrs M.Skujinieks un Rīgas apgabala garnizona priekšnieks ģenerālis K.Berķis ar pavadoņiem. Atbraucējiem pasniedza ziedus, bet stacijas laukumā tos sveica aizsargu goda sardze. Īsa uzkavēšanās Latgales divīzijas virsnieku klubā un tad taisni uz svētku vietu Vidzemes ielā, kur Appeltofta namā mitis pirms 15 gadiem mūsu armijas vadonis un austrumu frontes pavēlnieka štābs. Nams svētku diena pušķots bērzu meijām, bet otrā stāva logi (štāba miteklis) ar zaļām vītnēm un valsts karodziņiem.

Augstos viesus še sagaidīja parādes kārtība nostādītās armijas daļas, aizsargi, aizsardzes, skauti, vanagi, ugunsdzēsēji un skolu jaunatne. Augstie viesi ar tiem apsveicinās. Tūliņ vajaga sākties svētku aktam, bet te no Pļaviņu pilsoņu rindām iznāk kāda māmiņa un pasniedz ģenerālim Berķim ziedus. Jauks, aizkustinošs mirklis, jo var redzēt, ka ģenerālis sava dienesta laikā Pļaviņās še guvis iedzīvotājos tādas simpātijas, kas viņu pavada un pavadīs arī uz priekšu. Ģenerālis Berķis tikko spēj atbildēt visiem sveicieniem, par viņu Pļaviņās saka – “mūsu ģenerālis”, un šinīs divos vienkāršos izskan patiesa un dziļa cieņa sirmajam, varonīgam karavīram. Mūsu tautā ir modusies cieņa un paļāvība vadoņiem. To šinīs Latvijas atdzimšanas dienās varam atzīmēt kā lielu ieguvumu.

Ministru prezidenta biedrs M.Skujinieks atklāja piemiņas plāksni, teiktdams: “Es atklāju šo plāksni par svētību mūsu tautai, un nododu to vispārības glabāšanai un sargāšanai”. Pirms tam īsu uzrunu teica Pļaviņu pilsētas galva P.Lacītis. Uz piemiņas plāksnes rakstīti vārdi: Šai namā 1919.gadā atradās austrumu frontes pavēlnieka štābs un šeit ģenerālis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas nacionālās armijas virspavēlniecību. – Plāksni iesvētija Kokneses un Pļaviņu draudžu mācītājs Rozenbergs, jaukos, sirsnīgos vārdos runādams par pilsoņu pienākumu pret valsti. Svētie raksti saka: Ja Dievs ir ar mums, kas tad būs pret mums. – Pie jaunās Latvijas šūpuļa bija daudz ienaidnieku, bet Dievs bija ar mums, Dievs bija ar taisno Latvijas lietu un cēla saulītē. Tagad Latvija atjaunota, tai vajadzīgs jauns gars. Mums nav jāprasa – ko Latvija mums dod, bet – ko es tev, dargā tēvu zeme varu dot? Uz šīs piemiņas plāksnes esam rakstījuši vīra vārdu, kas ar Dieva palīgu darīja lielas lietas. Lai visiem mums ir kopīgs mērķis: Ar Dievu par jauno Latviju!

Ministru prezidenta biedrs M.Skujinieks pēc plāksnes iesvētīšanas uzrunāja sapulcētos: Godātie svētku dalībnieki! Ar sevišķu prieku šodien atklāju šo piemiņas plāksni. To daru tādēļ, ka ir labi un skaisti, ka mūsu dzimtene piemin cildenus darbus, bet sevišķs prieks man ir par to, ka šī plāksne nes ģenerāļa J.Baloža vārdu. Tiešām, pirms 15 gadiem še norisinājās svarīgi vēsturiski notikumi. Mēs bijām ielenkti no svešām naidīgām varām. Šādos apstākļos vajadzēja lielas tēvijas mīlestības un drosmes, lai sāktu cīņu pret stipriem ienaidniekiem. Pret šiem spēkiem Latvija sāka cīņu un uzvarēja. Tautā nostiprinājās apziņa: ja latvietis grib ko panākt, tad viņš to arī panāk. Še, šinī namā iecēla par virspavēlnieku vīru, kuru cienīja visi karavīri. Viņa vārds ir rakstīts katra latviešu sirdī un paliks uz visiem laikiem tautas piemiņā. Šī piemiņas zīme vajadzīga, lai mūsu jaunatne mācītos no lielām personībām un smeltos ierosmi. Lai tad, ja atkal nāktu grūti laiki, tā varētu kā varoņi stāties pretim. Ja arī latvieši nav liela tauta, bet vienprātībā viņi var veikt lielus darbus.

Līdz šim mums trūka pārliecības, – vai tās ciešanas, kas bija pirms 15 gadiem, nesīs svētību. Latviešu tauta ir spēcīga, viņa var un grib nodrošināt savu nākotni, bet vajadzīga noteikta stingra griba, organizācija, vienota griba. Lai mūsu valsts būtu nevien Latvija, bet latviska Latvija! Lai tās gars, kas pirms15 gadiem deva lielus panākumus, aug un mūs nekad neatstāj. Lai ģenerāļa J.Baloža vārds paliek mūžam dzīvs un stiprina tautu. Ģenerālis J.Balodis, pēc manas dziļas pārliecības, ir vīrs, kura nopelnus novērtēs tikai vēsture. Viņš ir īsts tautas vadonis, kurš saprot ikviena cilvēka vajadzības, ir atsaucīgs, bet var arī ar stingru roku vadīt. Lai šis gars stiprina mūsu valsti! Dievs, svētī Latviju!

Pēc valsts himnas ģenerālis Krustiņš nolasīja Valsts Prezidenta apsveikumu:

“Tautas kopības apziņu manifistē tās pateicības un atzinības jūsmas, kas tagad, pēc valsts ievirzīšanas uz iekšējās atdzimšanas ceļa, atspīd vienā pēc otra mūsu novados par prieku viņu atbrīvošanai! 1919.gadā no ārējā ienaidnieka un par godu varonīgajiem atbrīvotājiem. Bet Pļaviņām reizē ar to vēsturisko dienu atceri ir vēl savs izcils lepnums, kas jūsmās paceļ līdz gara diženumam. No turienes nācis toreizējais nacionālās armijas virspavēlnieks cienījamais ģenerālis Baloža kungs, kura rokas vadīti tautas bruņotie spēki atbrīvoja mūsu valsti un kurš ari tagad tieši darbojas atjaunotās valsts vadībā. Tādēļ apsveicu Pļaviņas ar šo laimīgo gadījumu un novēlu svinībām, kuru mērķis ir nostiprināt nākotnei vēsturiska fakta piemiņu, it labi izdoties.”

Valsts Prezidentam uzsauca trīskārtīgu “Lai dzīvo”. Tālāk ģenerālis Berķis teica uzrunu: Ar ģenerāļa Baloža vārdu saistīta Latvijas atbrīvošana un atdzimšana pirms viena mēneša. Pirms 15 gadiem Latvija pārdzīvoja grūtas dienas. Ienaidnieka pārspēka spiesta, saujiņa drošsirdīgo atstāja mūsu metropoli Rīgu, lai no Liepājas sāktu valsts atbrīvošanu. Lai gan 22.maijā Rīga bija ieņemta, tomēr viss Latgalē vēl smaka zem sarkano varmāku sloga. Ģenerāļa Baloža vadībā atbrīvojām arī trešo zvaigzni- Latgali. Latvija bija atbrīvota, bet radās partijas, kas savu personīgo labumu stadija augstāk par valsti. Tad ministru prezidents K.Ulmanis, ģenerālis J.Balodis un M.Skujinieks mūs atbrīvoja otreiz. Nesu šodien jums sveicienus no ģenerāļa J.Baloža. Lai dzīvo mūsu pirmais armijas virspavēlnieks ģenerālis J.Balodis! Lai dzīvo mūsu ministru prezidents K.Ulmanis.

Abiem valsts vadoņiem skan trīskārtēji “Lai dzīvo!”. Uz ģenerāļa Krustiņa aicinājumu vēl uzsauca “Lai dzīvo!” ministru prezidenta biedrim M.Skujeniekam un ģenerālim Berķim. Tad pulkv.-ltn Pētersons nesa sveicienu Kalpaka bataljona vārdā. Sekoja parāde un gājiens uz Brāļu kapiem, kas atrodas ārpus pilsētas augstā kalnā, no kura paveras tāls skats uz gleznaino apkārtni un Daugavu. Brāļu kapos mūža mieru guvuši daudzi nezināmi karavīri. Pie viņu kapiem mācītājs Rozenbergs noturēja aizlūgumu, vainagus nolika ministru prezidenta biedrs M.Skujinieks, pilsētas galva P.Lācītis un aizsardzes. Tas bija svinīgs svētku brīdis kapu kalnā, kurā atdusas arī sarkanās varas nomocīti upuri.

Pārnākot pilsēta, Pļaviņ pirmais komandants, tagad Siguldas policijas priekšnieks atvaļinātais kapteinis Lakstīgala, mūs, Rīgas preses pārstāvjus, ved uz savām mājām Daugavas ielā 10, kur atradusies komendatūra un kur, pirmo reiz Pļaviņās ierodoties, apmeties ģenerālis J.Balodis. Viņš pārnakšņoja šī nama jumta istabiņā. Lakstīgalas nelielais namiņš ir uz paša Daugavas krasta ar skatu uz Zemgali, tas šodien ir kluss un mierīgs, it kā nogrimis pārdomās un glabā pagātnes slavas un bēdu stāstus.

Pēc svinībām karavīru kino telpās notika pusdienas, kurās redzējām arī Pļaviņu literārisko pasauli J.Jaunsudrabiņu ar kundzi un raksnieci Emīliju Prūsas, dzīvās sarunās ar karavīriem, trešais pļavinietis Kārlis Štrāls pašreiz esot Rīgā. Pie pusdienu galda ministru prezidenta biedrs M.Skujinieks pateicās svētku rīkotājiem. Pēc pusdienām augstie viesi, sapulcēto sumināti, devās apskatīt pilsētu un apkārtni, un tad ar pēcpusdienas vilcienu devās uz Rīgu. Stacijā atkals pavadītāji, mūzika, suminājumi. Pļaviņu svinības noslēdzās ar svētku koncertu Līkmuižas skaistā līcī, kur šalc varenā Grūbes krāce. Uz turieni plūda ļaužu pulki no abiem Daugavas krastiem svinēt tautas svētkus atbrīvotā un atjaunotā Latvijā.

K.El.

Aizsargs, Nr.7 (01.07.1934.)

Lielas svinības Pļaviņās, atklājot piemiņas plāksni brīvības cīņu vadonim.

1919. gada oktobra – kritiskās dienās mūsu valdība, kuras priekšgalā stāvēja K. Ulmanis, par mūsu armijas virspavēlnieku iecēla ģenerāli Balodi. Ģenerāļa iecelšana apspārnoja armijas kau-jas sparu. Tā ar atjaunotiem spēkiem devās pretīm ienaidniekam. Pēc sīvām un varonīgām cīņām bija satriekti lbermontieši un mūsu galvenie spēli varēja vērsties pret lieliniekiem, atbrīvojot no tiem Latgali. Lai cildinātu mūsu armijas virspavēlnieku Latvijas pirmās atbrīvošanas cīņās un mūsu bruņoto spēku virsvadoni valsts otrajās atbrīvošanas dienās, Pļaviņās – vietā, kur ģenerālis Balodis savā laikā bija saņēmis vēsti par tā augsto iecelšanu – 17. jūnijā notika lielas svinības. To laikā atklāja piemiņas plāksni pie nama, kurā dzīvoja armijas virsvadonis (līdz. iecelšanai kā austrumu frontes pavēlnieks).

Svinības ar izjustu svētrunu ievadīja māc.Rozenbergs.~ Tad runāja ministru viceprezidents M. Skujenieks, nesot sveicienu no valdības galvas:

„Pirms 15 gadiem mūsu valsts daudzās vietās bija izlaupīta un nomākta. Latgalē atradās padomju .Krievijas sarkanais karaspēks”, bet no Kurzemes mums virzījās virsū bermontieši. Tādos apstākļos vajadzēja ārkārtīgi liela morāliska spēka, drosmes un dzimtenes mīlestības, lai cīnītos pret ienaidniekiem, kas toreiz šķita nepārvarami. Bet Latvija uzvarēja! Uzvarēja tāpēc, ka tautā bija nostiprinājusies apziņa, ka latvietis ja ko grib, spēj to panākt. Tāpēc “latvietim ir iemesls būt pašlepnam un apzinīgam: vēsture rāda, ka mūsu tauta panākusi to, ko spraudusi par mērķi. Pirms 15 gadiem šeit tika iecelts par virspavēlnieku vīrs, kuram ticēja katrs karavīrs un katrs latvietis un kurš tāpēc varēja novest atbrīvošanas cīņas-pie uzvarām. Ģenerāļa Baloža vārds tāpēc būs iekalta granītā nevien šinī plāksnē, ko šodien atklājām, bet uz paaudžu paaudzēm ierakstīts katra latvieša sirdī. Tai paaudzei, kas aug, būs vajadzīgas redzamas zīmes, kas atgādinātu varoņu laikmetu un modinātu pašapziņu, ka tā pieder pie latviešu tautas un ka to, ko varēja pirms 15 gadiem, to var arī nākotnē. Tām jādod spēks nākošām paaudzēm, ja tās kādreiz būtu apdraudētas.

Organizatorisks darbs un vienota griba bija tie, kas deva panākumus. Mūsu uzdevums ir uzturēt un stiprināt tautā šādu apziņu. Sevišķi jaunai paaudzei šī plāksne būs atgādinājums tam, kas Latviju atbrīvoja no smagā jūga, zem kura ,tā daudzus gadus cietusi. Lai tas gars, kas pirms 15 gadiem deva mums lielos panākumus, nekad neizzūd. Lai ģenerāļa Baloža piemiņas plāksne uztur šo garu dzīvu katra latvieša apziņā un dod katram spēku. Ģen. Balodis ir vīrs, par kura no-pelniem īsti varēs spriest tikai nākamie vēsturnieki. Viņš iemieso īstu latvieti, tāpēc man ir sevišķs prieks šo piemiņas zīmi atklāt. Dievs, svēti Latviju!”

Latgales divīzijas komandieris ģenerālis Krustiņš nolasīja valsts prezidenta A. Kvieša apsveikumu:

„Tautas kopības apziņu manifestē tās pateicības un atzinības jūsmas, kas tagad, pēc valsts ievirzīšanās uz iekšējās atdzimšanas ceļa, atspīd vienā pēc otra mūsu novados par prieku viņu atbrīvošanai 1919. gadā no ārējā ienaidnieka un par godu varonīgajiem atbrīvotājiem. Bet Pļaviņām reizē ar to vēsturisko dienu atceri ir vēl savs izcils lepnums, kas jūsmās paceļ līdz gara diženumam. No turienes nācis toreizējais nacionālās armijas virspavēlnieks, cien. ģenerālis Baloža kgs, kura rokas vadīti, tautas bruņotie spēki atbrīvoja Pļaviņu svinību ainas. Gājiens uz Brāļu kapiem.

Ministru prezidenta biedrs nes sveicienus valdības vārdā. Ģenerālis K. Berķis uzrunā svinību dalībniekus bij. armijas virspavēlnieka un tagadējā kara ministra, ģenerāļa J. Baloža vārdā. mūsu valsti un kurš arī tagad tieši darbojas atjaunotas valsts vadībā.”.

Svinību dalībnieki uzsauca valsts prezidentam trīskārtēju „Lai dzīvo!”, pēc tam tos uzrunāja gen. K. Berķis:

„Drūmajās dienās pirms 15 gadiem, kad daudzi bija pazaudējuši galvas un vairs nezināja, ko darīt, radās saujiņa drošsirdīgu vīru ar ģenerāli Balodi priekšgalā, kas devās uz Liepāju aizstāvēt to zemes stūrīti, kur mīta mūsu pagaidu valdība ar ministru prezidentu K. Ulmani priekšgalā. No šī zemes stūrīša arī iesākās grūtais Latvijas atbrīvošanas darbs. Pateicoties ģenerāļa Baloža vadībai, tika sakauti kā bermontieši, tā arī lieliniekiun atbrīvota Latvijas trešā zvaigzne – Latgale. Bet vienotās Latvijas vēl tomēr nebija. Radās daudzās -politiskās partijas, kas strādāja tikai savā labā, bieži atstājot valsts intereses pilnīgi novārtā. Tā mēs bijām nonākuši līdz tādam stāvoklim, ka mums draudēja neizbēgama pilsoņu karš. Tad Ulmanis un ģenerālis Balodis teica: „Tā tas .tālāk nevar iet – Latvija ir jāatjauno.” Un – Latviju atjaunoja. Lai viņa tāda paliek. Nesu sveicienus no bijušā armijas virspavēlniekaģenerāļa Baloža un novēlu visiem darboties atjaunotās Latvijas labā!”

Atskanēja nerimstoši saucieni „Lai dzīvo” valdībai, ģenerālim Balodim un ģenerālim Berķim.

Kalpaka bataljona karavīru vārdā runāja pulkv. Pētersons. “Tad, parādes maršam atskanot, ministru prezidenta biedrs M. Skujenieks pieņēma parādes gājienu.

Pēc tam svinību dalībnieki garā gājienā cauri karogotai pilsētai devās uz Brāļu kapiem, kur cildināja to piemiņu, kuri ar savām dzīvībām pirkuši tēvu zemei brīvību. Pēc garīga akta M. Skujenieks valdības vārdā nolika krāšņu ziedu vainagu. Ziedu klēpjus kritušiem veltīja arī armijas, aizsargu un aizsardžu, un pilsētas pašvaldības vārdā. Arī šīs svinības atstāja lielu, pacilātīgu iespaidu.