Pļaviņas.[1]
Pļaviņu apdzīvotā vieta radās19.gs.pie Rīgas-Orlas dzelzceļa līnijas Stukmaņu stacijas. Pilsētas statusu šī apdzīvotā vieta ieguva 1927.gadā 16.aprīlī.
1935.gadā Pļaviņās dzīvoja 35 ebreji (2,34% no pilsētas iedzīvotājiem). Šlomo Škoļņika un Roza Kleimane – dažādu preču veikala īpašnieces. Mendelim Gduliņam piederēja modes preču un galantērijas veikals un frizētava. Pulksteņus pārdeva, kā arī nodarbojās ar to remontu M.Davidovičs. Manufaktūras un gatavo apģērbu veikala īpašnieks bija Zamuels Kirzners, apbavu veikala – Boruhs Binders. Rubenam Gudem bija frizētava.
Pēc nacistu okupācijas 1941.gada jūnija beigās – jūlija sākumā Pļaviņu ebrejus un padomju aktīvistus arestēja un turēja apcietinājumā vietējā liķieru fabrikā. Kopumā tika arestēti 30- 40 cilvēki. Pēc četrām dienām daļu aktīvistu atbrīvoja, bet pārējos gūstekņus pakāpeniski nošāva.
Kā pirmo pie pilsētas Bārukalna kapiem nošāva veikala īpašnieku Škoļņiku. Pārējos arestantus atveda uz komandantūru, no kurienes katru dienu 7-8 cilvēkus konvojēja uz to pašu slepkavības vietu, kur bija nošauts Škoļņiks. Pavisam nošāva 18 ebrejus, ieskaitot bērnus.
Bārukalna kapos, kur bija nošauti ebreji un padomju aktīvisti, padomju periodā uzstādīja pieminekli ar uzrakstu latviešu valodā: “Šeit 1941.gada jūlijā fašisti nogalināja Pļaviņu pilsētas padomju aktīvistus Jāni Zupu, Kārli Kozlovski, Linu Rizgu, Škoļņiku ar ģimeni un dažus nezināmos biedrus”. “Nezināmie biedri” ir 18 ebreji.
Vēl viena Pļaviņu ebreju iznīcināšanas epizode ir saistīta ar “Galviņu” viensētu, kas atrodas3-4 km attālumā no Pļaviņām. Muižas īpašnieks bija izsūtīts padomju deportāciju laikā 1941.gada 14.jūnijā. Nacistu okupācijas periodā, 1941.gada augusta sākumā šajā viensētā nogalināja no Krustpils atdzītos ebrejus – 6 vīriešus un 5 sievietes.
[1] Meijers Melers. Latvijas ebreju kopienas vēsture un holokausta piemiņas vietas. Muzejs ”Ebreji Latvijā”, 2013.
Ebreju holokausta piemiņas vieta Pļaviņu kapsētā.