GOSTIŅI.
Ebreju bojāejas traģēdija holokausta laikā Latvijas provincē 1941.gada vasarā
19.gadsimta sākumā ebreji nodibināja miestiņu Vitebskas guberņas teritorijā, kura robežojas ar Kurzemes un Vidzemes guberņu. Ebreji šo miestiņu sauc par Dankeri, vācu valodā – par Tretenbergu, krievi – par Glazmanku, bet latvieši – par Zarnu miestu. Statistikā agrāk lietoja nosaukumu Glazmank, bet kopš 1933.gada – Gostiņi. 1935.gadā Gostiņos bija 933 iedzīvotāju, no tiem 504 ebreji.
1940.gada 17.jūnijā Gostiņos ienāca Sarkanā armija. Nodibinoties padomju varai (1940-1941). ievērojami mainījās iedzīvotāju dzīves gaita Gostiņos, šīs izmaiņas ietekmēja arī ebreju dzīvi. Jāatzīmē, ka masveida represiju laikā 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju izsūtīto sarakstā Gostiņu iedzīvotāju nav. Bet pēc nedēļas – 1941.gada 22.jūnijā sākās karš, un kara briesmas skāra arī Gostiņus. Pirmām kārtām tas attiecas uz ebrejiem.
Vācijas okupācijas sākumā no 18 vietējiem iedzīvotājiem tika izveidota pašaizsardzības vienība, kura sastāvēja galvenokārt no bijušiem policistiem un aizsargiem. Pašaizsardzības vienību organizēja pēc pašu dalībnieku iniciatīvas, jo no vācu iestāžu puses šāds rīkojums netika saņemts. Visi pašaizsardzības dalībnieki bija apbruņoti ar padomju trofeju ieročiem. Tikai 1941.gada septembrī no vācu okupācijas iestādēm Krustpilī tika saņemts rīkojums par trīs veidu palīgpolicijas izveidošanu (“A”, “B”, “C”)
Gostiņos ebrejus arestēja 7-10 dienas pēc okupācijas. Tā saucamais ebreju izņemšanas plāns notika pēc šāda scenārija: 1941.gada jūlijā visiem ebreju iedzīvotājiem paziņoja, ka tirgus laukumā notiks sapulce, kur tiks sniegta informācija. Norādītajā datumā pašaizsardzības grupa izstaigāja pilsētu un sadzina tirgus laukumā tos ebrejus, kuri nebija ieradušiem paši. Kad visi bija sapulcināti, tirgus laukumu aplenca pašaizsardzības dalībnieki. Gostiņu skolas direktors Pēteris Reinfelds, kas vadīja pašaizsardzības grupu, uzstājās ar šādu runu: “Žīdi gāja pret latviešu tautu, tie nodeva latviešus; pēc to iniciatīvas latvieši tika izsūtīti no Latvijas padomju varas nodibināšanas periodā 1940.gadā. Tagad žīdiem ir jāizcieš sods latviešu tautas priekšā. Pēc šīs runas visus ebrejus arestēja. Vīriešus aizveda uz vienu sinagogu, bet sievietes un bērnus – uz otru. Pēc tam no katras ģimenes izvēlējās vienu cilvēku, kuram pašaizsarga pavadībā bija jāiet uz mājām pēc mantām un pārtikas visai ģimenei. Šīs operācijas laikā ebrejiem tika atņemtas tādas vērtslietas kā pulksteņi, gredzeni, auskari, piespraudes un citas lietas. Mājas un dzīvokļi tika aizslēgti, atslēgas ar tām pievienotu adresi, iedzīvotāja vārdu un uzvārdu tika nodotas. Kad pēc produktiem un mantām aizsūtītie atgriezās, ebrejus pārveda uz pilsētas dzīvojamo kvartālu Lielā ielā, kur sadzina aptuveni 300 cilvēku. Viņus apsargāja bruņoti pašaizsargi. Tur atradās arī sinagogas, tas ir tuvu Aiviekstes upes tiltam. Ebreju geto pārvaldnieks bija Voldis Krastiņš, kuru sauca par “žīdu komandantu”. Šajā geto ebreji dzīvoja ilgāk par divām nedēļām. Viņus sūtīja lauku darbos, daļu uz Pļaviņām, lai novāktu drupas. Kad ebreji uz darbu gāja grupās, tos pavadīja viens pašaizsargs. Gadījumā, ja saimnieks pieprasīja vienu vai divus ebrejus lauku darbiem, tad pats saimnieks bija atbildīgs par viniem.
1941.gada jūlija beigās pulksten 11 vakarā Gostiņos ieradās Krustpils policijas priekšnieks Jānis Krūmiņš un pavēlēja, lai nākamajā dienā visus ebrejus aizved uz Kaķīša purva apkaimi – Latvijas armijas Latgales artilērijas pulka poligonu – it kā strādāt, tomēr lika saprast, ka – nošaut.
Ebrejus sadalīja trijās grupās: vīrieši, sievietes, sirmgalvji un slimie. Pēdējo grupu pārveda ar Aiviekstes pagasta automašīnu. Nakts laikā ebreju konvojēšanai līdz Kaķīša purvam mobilizēja visas Gostiņu un Aiviekstes pašaizsardzības grupas.
Gostiņu policijas priekšnieks Jānis Vinters paziņoja, ka ebrejus ved strādāt, un viņiem bija atļauts paņemt līdzi mantas. Aptuveni pulksten 4-5 no rīta visas grupas jau bija izveidotas. Pirmie purva virzienā aizgāja vīrieši. Pēc 20-30 minūtēm – sievietes. No Gostiņiem izgāja kolonnas ar aptuveni 30 cilvēkiem katrā.
Pēc kādiem desmit kilometriem grupām pavēlēja apstāties pie Kaķīša purva, kur jau bija ebreji no Krustpils un Pļaviņām. Aptuveni 300 metru attālumā no atstāšanās vietas vīrieši piespieda rakt bedres.
Pēc 2-3 stundām atbrauca automašīna ar aptuveni 30 Latvijas armijas vasaras formā ģērbtiem cilvēkiem. Tā bija Arāja komanda. Visu operāciju vadīja latvietis civiltērpā. Pēc viņa pavēles visus ebrejus sadalīja 30 cilvēku lielās grupas. Pēc citiem datiem, grupās bija 10-12 cilvēku, kas ticamāk. Kad grupas bija izveidotas, visiem pavēlēja izģērbties un apgulties ar seju pret zemi šādā kārtībā – pirmā grupa pie bedres, otrā aiz pirmās un tā tālāk.
Nošaušanas komanda atradās desmit metru attālumā un stāvēja divās rindās: vieni šāva, pietupušies uz ceļgala, citi – kājās stāvot. Pirmā rinda mērķēja upuru sirdīs, otra – galvā. Pēc tam kad pirmie nošautie iekrita bedrē, piecēla nākamo grupu, kurai lika stāvēt ar seju pret bedri. Nošāva šo, tad atkal nākamo. Vispirms nošāva ebrejus no Krustpils, pēc tam no Gostiņiem.
Kad dažas grupas bija nošautas, rīdzinieki piedāvāja pašaizsargiem viņus aizvietot.
Nošaušanas dalībnieks P.Reinfelds, kurš par skolotāju bija sācis strādāt 1926.gadā Gostiņu ebreju skolā, šo notikumu apraksta tā:
“Tas, ko šeit redzēju, nav vārdiem izsakāms, to nespēju aprakstīt. Nemaņā līkstošie stāvi, nāves agonijā pārvērstās sejas, vaimanas un izmisuma vaidi līdz pēdējai iespējai satrauktos nervus saspīlēja tiktāl, ka atrodas it kā pusafekta stāvoklī, viss redzamais izlikās kā nereāls murgs, kā sapnis, bet ne dzīva īstenība. Savā mūžā un vēl šodien nevaru saprast, kāda vara mani spieda paņemt pasniegto šauteni un ar savu roku piedalīties nelaimīgo iznīcināšanā.”
Mūsuprāt, ir jāatzīmē, ka Reinfelda nopratināšanas tiesas procesā notika krievu valodā, kuru viņš labi pārvaldīja. Šis fragments ņemts no viņa autobiogrāfijas, kas ir rakstīta viņa dzimtajā latviešu valodā. Tāpēc jādomā, ka šīs emocionālais pārdzīvojums bijis patiešām reāls.
Apšaušana ilga līdz pulksten 7- 8 vakarā. 1941.gada 31.jūlijā (pēc citiem avotiem – 1.augustā) tika iznīcināts aptuveni 300 Gostiņu ebreju. Kopā ar tiem tika nošauti arī Pļaviņu un Krustpils ebreji – aptuveni 1700 cilvēku. Pēc apšaušanas līķus apraka vietējie iedzīvotāji. Daļu dārglietu piesavinājās Arāja komandas vadītājs, daļu paņēma pašaizsardzības dalībnieki.
Ebreju mantas pēc viņu nošaušanas, kā arī tās, kas palika ebreju mājās, tika savāktas četras, piecas mājā. Šo īpašumu pārvaldīja policijas priekšnieks – viņš arī Gostiņu komandants – Jānis Vinters. Vērmahta komandas Glazmankas komandieris feldfēbelis Rūdolfs Obermeijers, ziņojot 1941.gadā 11.oktobrī par politisko stāvokli Gostiņos, par viņu rakstīja tā: “Vinters, kas agrāk bija boļševiku līdzskrējējs, apšāva visu ebreju tikai laupīšanas dēļ.”
Laikraksts “Jēkabpils Vēstnesis” 1941.gada 28.augustā rakstīja: “.. Gostiņi tagad no žīdiem atbrīvoti. Daļu žīda aizbēga reizē ar komunistiem, bet pārējos 31.jūlijā no pilsētas izsūtīja. Tajā laikā vārda “izsūtīja” nozīme bija skaidra visiem.
A.B. Frīdmanis, kādreizējā Gostiņu rabīna mazdēls, sastādīja holokaustā bojā gājušo Gostiņu ebreju sarakastu – 83 ģimenes (222 cilvēki), kas tomēr ir nepilnīgs, jo 18 ģimeņu uzvārdi ir nosaukti, bet ģimenes locekļi nav noskaidroti.
Pēc Republikas Ārkārtējās komisijas datiem, 1944.gada 26.decembrī atzīmēti 800 nezināmie un 60 uzvārdi, no kuriem 24 noslepkavoto ebreju ģimenes ir arī A.B. Frīdmaņa sarakstā.
Diviem ebreju puišiem – brāļiem Latiem izdevās izbēgt. Par vienu Politiskās policijas Jelgavas nodaļas Jēkabpils punkta (Stutzpunkt Jakobstadt) vadītājs 1942.gda 14.novembrī ziņoja:
“šī gada 6.novembrī Kalsnavas pagasta “Dreimaņu” māju šķūnī aizturēts 15 gadu vecs žīds Motke Pinchusa dēls Lats no Gostiņu pilsētas, kas pagājušajā gada vasarā izbēdzis no apsardzības dienesta locekļiem un netika atrasts. Pēc paša aizturētā paskaidrojuma slēpies Gostiņu pilsētā pie A.Purviņa, viņa sievas B.Purviņas un L.Ginteres.
Lats Gostiņu pilsētu atstājis dažas dienas pirmš š.g. 6.novembr, jo Purviņi pārtraukuši viņu atbalstīt Pašreiz Lats atrodas Jēkabpils apriņķa policijas 4.iecirkņ priekšnieka rīcība, jo pa slēpšanas laiku , sagādājot sev uzturu, Aiviekstes pagastā izdarījis vairākas sīkas zādzības. Pēc vajadzības viņu paredzēts nosūtīt atpakaļ Madonas apriņķa priekšniekam.
Purviņi pilnībā visu noliedz, bet sabiedrībā viņi ir pazīstami kā neapzinīgi cilvēki, nebauda uzticību arī politiskā un kriminālā ziņā.
Šis brālis, bez šaubām, ir gājis bojā, bet otru brāli – Menke Latu visu kara laiku slēpa Kārlis Vītoliņš no Odzienas Madonas rajonā. Arī Menki Latu notvēra Madonas apkaimē un piekāva tik smagi, ka uzskatīja par mirušu un iemeta grāvī.
Garām gājis Kārlis Vītoliņš un izdzirdējis vaidus. Ieraudzījis, ka piekautais jaunietis ir dzīvs, viņš aiznesis Menki uz savām mājām. Izglābtais Menke Lats pēdējā laikā dzīvoja Izraēlā.
Ebreju apšaušana Kaķīšu purvā Latvijas armijas Latgales arilērijas pulka poligonā veica Arāja komanda un vietējās pašaizsardzības grupas, kas palaikam aizvietoja Arāja šāvējus. Kurš nogalināja Gostiņu, bet kurš Pļaviņu vai Krustpils ebrejus – nav zināms, jo slepkavu bija daudz. Tikai to vien, kas piedalījās Gostiņu ebreju arestēšanā, apsardzē, konvojēšanā un apšaušanā, bija vairāk nekā 20 cilvēku.
1958.gadā Kruspils un Jēkabpils izpildkomiteja pieņēma lēmumu atbalstīt nogalināto ebreju pārapbedīšanu Asotes un Jēkabpils kapos. Nošaušanas vietā palika piemiņas akmens.
Ebreju dzīve Gostiņos netika atjaunota. Nav vairs ebreju miesta Dankere (Gostiņi, Glazmanka, Trentelberga, Zarnumiests). Nav vairs arī šīs pilsētas kā tādas – 1956.gadā to iekļāva Pļaviņu pilsētā.
Atsauce.
Holokausta izpētes jautājumi Latvijā. Ebreju bojāejas traģēdija holokausta laikā Latvijas provincē 1941.gada vasarā (Silene, Gostiņi, Malta). Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. 8.sējums. 210.lpp
http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:644393|article:DIVL79|page:210