Indriķis Rumpe

Zemnieka dēls kļūst par tirgotāju Indriķis Rumpe piedzima 1842. gada 21. aprīlī Jaunkalsnavas pagasta „Rumpēs” zemkopju Indriķa un Edes ģimenē kā jaunākais no četriem bērniem- to apliecina nesen uzietais ieraksts arhīva baznīcu grāmatās. Pēc Kalsnavas draudzes skolas un Jēkabpils apriņķa skolas absolvēšanas, apķērīgais, enerģiskais un uzņēmīgais jauneklis sāka darboties tirdzniecībā. Viņš lieliski izmantoja iespējas, ko uzņēmīgiem ļaudīm sniedza saimnieciskā apvērsuma laikmets, kad 19. gadsimta vidū Latvijā, pēc dzimtbūšanas iekārtas atcelšanas Baltijas guberņās un visā Krievijas impērijā, strauji attīstījās ražošanas un transporta mehanizācija, preču ražošana ar algota darbaspēku un brīvā tirgus saimniecība. Pļaviņu apkaimes saimniecisko un sabiedrisko uzplaukumu ārkārtīgi veicināja pirms 150 gadiem- 1861. gadā atklātā dzelzceļa līnija Rīga- Dinaburga [Daugavpils]- Orla un Stukmaņu pagastā netālu no Pļavu kroga izveidotā Stukmaņu stacija (Station Stockmannshof). Dzelzceļa satiksme sniedza plašas iespējas mūsu puses lauku ļaudīm ļoti ātri nokļūt Rīgā un nogādāt turp saražotās lauksaimniecības preces. Starp Stukmaņu staciju un Pļavu krogu (tagad tā vietā atrodas Pļaviņu kultūras nams) pļavu un ganību vietā sāka veidoties apdzīvota vieta ar preču noliktavām, tirgotavām un vēlāk arī ar tirdzniecības darbinieku mājokļiem. Indriķis Rumpe bija pirmais, kurš mūsu pusē sāka vērienīgi izmantot dzelzceļa satiksmes sniegtās iespējas, izmantojot to lauksaimniecības preču vairumtirdzniecībā. Rumpe 19. gadsimta sešdesmito gadu sākumā nopirka Pļavu krogu un blakus Stukmaņu dzelzceļa stacijai uzcēla preču noliktavas (spīķerus), bet septiņdesmito gadu beigās uzbūvēja lielu namu Daugavas krastā, kurā bija veikals (tolaik saukts- Rumpes bode) un viņa ģimenes dzīvoklis (tagad- saimniecības preču veikals un viesnīca Pļaviņās Daugavas ielā). Lieltirgotājs un rūpnieks Kad Rumpes tirdzniecības uzņēmums, ļoti veiksmīgi darbojoties, sāka nest lielu peļņu, Indriķis nolēma uzpirktās lauksaimniecības preces eksportēt uz ārzemēm, neizmantojot no vietējo starpnieku dārgos pakalpojumus. I.Rumpe ieguva Rīgas Lielās ģildes lieltirgotāja licenci ar eksportētāja tiesībām, kas tolaik maksāja ļoti lielu naudu- 500 cariskās Krievijas rubļus. Lielās ģildes tirgoņiem tolaik bija gandrīz tādas pašas privilēģijas, kādas bija Baltijas muižniekiem un viņiem pielīdzinātām augstām valsts amatpersonām. Rumpe organizēja lauksaimniecības preču uzpirkšanu plašā apkārtnē, viņa pilnvarotie pārstāvji – Mārtiņš Zvejnieks no Odzienas un Andrejs Dūms no Vietalvas – vasarās apbraukāja apkārtējos pagastus pat līdz Lubānai un Cesvainei, un nopirka no zemniekiem ražu, kad tā vēl atradās vārpās. Rumpes uzdevumā uzpircēji un saimnieki noslēdza labības un linu pirkšanas darījumus ar rokas naudas priekšapmaksu. Rudeņos pēc apkūlībām zemnieku pajūgi ar lauksaimnieciskajiem ražojumiem no visām pusēm saplūda Stukmaņu stacijā, un pēc pilnas samaksas preces tika novietotas Rumpes noliktavās, bet nereti labības maisi no zemnieku vezumiem tika pa tiešo pārkrauti uz vagoniem. Tālāk preču vilcienu sastāvi devās uz Rīgas ostu, un tur labība tika pārkrauta pa tiešo uz ārzemju tirgotāju kuģiem. Indriķis Rumpe (jeb Stukmaņu lielais Ruemps- kā viņu esot dēvējuši Kalsnavas- Vietalvas puses ļaudis vietējā izloksnē) tādejādi nodrošināja latviešu zemniekiem drošu ražas nodošanu un samaksu, turklāt izskauda arī mazos, nereti negodīgos, labības un linu uzpircējus. Rumpes uzņēmums ne vien uzpirka lauksaimniecības ražojumus no zemniekiem, bet arī savās tirgotavās Stukmaņos, Kalsnavā, Odzienā un citur pārdeva viņiem sēklas graudus un dažādus minerālmēslus par samērīgām cenām. Rumpes vērienīgā rīcība latviešu zemniekus nostādīja uz daudz drošākiem pamatiem, viņi sasniedza tādu labklājības līmeni, ka varēja savus bērnus sūtīt augstākās skolās un atļauties maksāt arī par kulturālām vajadzībām. Lielais tirdzniecības apgrozījums vairoja arī paša Indriķa Rumpes turību, un 19. gadsimta beigās Stukmaņu grāfs Medems esot teicis, ka „Rumpis miestā dzīvojot turīgāk un pārticīgāk, nekā viņš Stukmaņu pilī.” Sekojot Rumpes piemēram, arī citi Stukmaņu apkaimes uzņēmīgie vīri sāka celt preču noliktavas, tirgotavas un dzīvojamos namus Stukmaņos. Tā rezultātā jau 20. gadsimta sākumā, pēc ievērojamā progresa vilcienu un dzelzceļu būvē, Rīgas- Daugavpils dzelzceļa līnijas modernizēšanas un Stukmaņu- Gulbenes- Valkas dzelzceļa atklāšanas, visas Austrumvidzemes satiksme un vairumtirdzniecība uz Rīgu, Daugavpili un Gulbeni gāja caur Stukmaņiem. Rumpju ģimenei piederēja ne vien vērienīgais vairumtirdzniecības uzņēmums „I.Rumpe Stukmaņos”, bet arī būvmateriālu fabrika Līkumu muižā (Stabliten) Daugavas kreisajā krastā pretī Stukmaņiem (tagad Ābeļu pagasta „Līkumi”). 19. gadsimta astoņdesmitajos gados Rumpe bija nopircis Līkumu muižu un plašu zemes īpašumu Sēlpils pagastā. Fabrikā no cementa izgatavoja jumta dakstiņus, grīdas flīzes un bruģakmeņus. Tuvumā bija ķieģeļnīca un divi kaļķu cepļi. Daugavas krastos bija pietiekoši daudz dolomīta radžu un Līkumu muižas zemē- akmeņu un grants, izvērstu vērienīgu būvmateriālu ražošanu. Rumpes fabrika gadā saražoja ap 85 tūkstošiem dakstiņu un ap 80 tūkstošiem gabalu cementa flīžu. Šos ražojumus fabrika pārdeva gan Vidzemē un Kurzemē, gan arī piegādāja pa dzelzceļu dažādām Krievijas impērijas pilsētām. 1901. gadā I.Rumpes mantinieku un O. Hensela kopuzņēmums ar saviem ražojumiem- krāsainiem cementa dakstiņiem, grīdas mozaīkas flīzēm un cementa bruģakmeņiem piedalījās Rīgas 700. gadu jubilejas izstādē, un par šiem izstrādājumiem saņēma augstu valsts apbalvojumu- izstādes bronzas medaļu. Iecere būvēt spēkstaciju pie Stukmaņiem Mūsdienās vairs tikai retais zina, ka 19. gs. beigās- 20. gadsimta sākumā Daugavā bija iecerēta hidroelektrostacijas būve pie tagadējās Pļaviņu pilsētas . Indriķim Rumpem kā lielam zemes īpašniekam tolaik sava loma šajā projektā. Krievijas cara Aleksandra III valdīšanas laikā pie Stukmaņiem tika veikti plaši grunts un ūdens straumes pētījumi vispāratzītu ārzemju speciālistu vadībā. Tika dots pozitīvs slēdziens, ka visspēcīgākajā Daugavas krācē, tā sauktajā „Grūbē”, starp Stukmaņu miestu un Līkumu muižu var celt ražīgu ūdens spēkstaciju. Tas būtu veicams, izrokot kanālu Sēlijas pusē no Priedulāja krāces līdz Bebrulejai, lai iegūtu taisnāko ūdensceļu un neapplūdinātu brīnumskaisto Daugavas senleju, kura jau tolaik bija ļoti iecienīts tūrisma objekts. No Aiviekstes grīvas caur „Grūbes” krāci līdz tagadējam Pļaviņu centram bija vislielākais straumes kritums- 13 metri- ļoti īsā upes posmā. Daugava no Pļaviņām līdz Koknesei tolaik plūda 30 metru dziļā kanjonā ar augstām dolomīta klintīm krastos. Vēl viens pozitīvs faktors spēkstacijas būvei pie Stukmaņiem, bija tas, ka 19. gadsimta beigās Daugavas posmā starp Aiviekstes ieteku un Bebruleju pavasaros nekad nebija plūdu. Apķērīgais Indriķis Rumpe, uzzinājis par ieceri būvēt spēkstaciju un paredzot, ka šai vietai nākotnē būs svarīga nozīme visas Latvijas dzīvē, nopirka ne vien Līkumu muižu (Stabliten) ar ēkām un zemi, bet papildus arī visus tos zemes gabalus, kuri būtu vajadzīgi spēkstacijas projekta īstenošanai. Pēc laikrakstu ziņām, I.Rumpe tolaik esot ar humoru teicis: “Ja ķeizars Pēterburgā liks uzbūvēt te kanālu un [spēk]staciju, tad arī es būšu Pļaviņu ķeizariņš Indriķis Pirmais – pats uz savas Līkumu salas.” Krievijas impērijas valdība koncesiju Daugavas spēkstacijas būvei pie Stukmaņiem izsniedza kādam Francijas uzņēmumam, bet dažādu iemeslu šī projekta īstenošana tika novilcināta un vēlāk, sākoties 1. pasaules karam, vispār atcelta. Doma būvēt hidroelektrostaciju pie Pļaviņām atdzima neatkarīgās Latvijas laikā, kā varam lasīt laikraksta „Pēdējā Brīdī” 1932. gada 20. decembra numurā. LR valdības uzdevumā ASV inženieri Daugavā pie Pļaviņām veica ūdens straumes mērījumus un grunts urbumus dolomīta radzēs Rumpju ģimenei piederošās Līkumu muižas teritorijā. Amerikāņu inženieri konstatēja, ka Daugavas krastu radzes pie Pļaviņām un Līkumu muižas ir ļoti cietas un, un deva savu slēdzienu, ka spēkstacijas būvei uz Daugavas vislabākā vieta ir tieši pie Pļaviņām. Tomēr dažādu apstākļu dēļ arī 30. gadu sākumā šī iecere netika īstenota, līdz 1936.. gada LR valdība apstiprināja Ķeguma spēkstacijas būves līgumu ar Zviedrijas uzņēmumu, kas tika pabeigta 1939. gadā. Mecenāts Indriķis Rumpe dāsni atbalstīja dažādas Stukmaņu apkaimes latviešu biedrības, to kultūras un izglītības pasākumu veikšanai, piedalījās vairāku ļoti talantīgo latviešu studentu mācību finansēšanā. Kad Vietalvas Labdarības biedrība 1883. gadā ķērās pie sava nama celšanas un kā pirmā latviešu sabiedriskā organizācija izlaida obligācijas (aizņēmuma vērtspapīrus) 25 cara rubļu vērtībā, Indriķis Rumpe, kurš bija VLB biedrs – dibinātājs, uzreiz nopirka 8 obligācijas, ieguldot 200 rubļus. Kad naudas vākšanas pasākums biedrības nama celšanai īpaši nesekmējās, Rumpe piešķīra papildus 200 rubļu ziedojumu. Arī citi vairāk vai mazāk turīgie novadnieki materiālu atbalstīja šo pasākumu un 1885. gadā Vietalvas labdarības biedrības nama būve tika pabeigta. 19. gadsimta beigās tika nolemts Stukmaņu miestā celt luterāņu baznīcu, un pagasta iedzīvotāji un apkaimes turīgie ļaudis, t.sk. arī I.Rumpe, apņēmās atbalstīt dievnama būvi ar naudu un būvmateriāliem. Dažādu birokrātisku šķēršļu dēļ baznīcas būvēšana tika atlikta uz vēlāku laiku, un tikai beidzot 1910. gadā tika saņemtas vajadzīgās atļaujas no cariskās administrācijas. Indriķis tolaik jau bija miris, bet viņa dēli izpildīja tēva solījumu un piešķīra Stukmaņu baznīcas būvei cementa dakstiņus un grīdas flīzes vairāk nekā 1000 rubļu vērtībā. Jāpiemin arī citi Stukmaņu pagasta turīgie vīri, kuri ziedoja naudu un materiālus dievnama būvei- Pēteris Cielavs un Kārlis Vilciņš, Hugo Apeltofts, barons R.Nolde un mācītājs H.Bahs. Baznīcas būve tika pabeigta 1912. gadā. Kaut arī 1. pasaules kara laikā baznīca stipri cieta, arī I.Rumpes dāvinātais jumta segums tika sapostīts artilērijas apšaudē, tomēr mūsdienās sv. Pētera luterāņu baznīca joprojām pulcē dievlūdzējus un izdaiļo Pļaviņu pilsētas ainavu. Ģimene un mūža noslēgums Par Indriķa ģimeni plašāki vēstures fakti nav zināmi. Arhīvā saglabātajās Kalsnavas draudzes grāmatās ir rakstīts, ka 1867. gada 19. martā 24 gadus vecais Indriķis Rumpe Kalsnavas luterāņu baznīcā salaulājās ar Veckalsnavas pagasta „Ružu” māju saimnieka Drapāna meitu Madi. Indriķa sieva Made nav pieminēta vēstures literatūrā un periodikā, jo 19. gadsimta 50.- 60. gados latviešu lauku sievas ar ļoti retiem izņēmumiem piedalījās sabiedriskajā dzīvē, arī tā laika turīgu laucinieku sievu dzīves saturu var raksturot ar dažiem vārdiem – vīrs un bērni, sēta un baznīca. Tikai tautiskā atmodas laikmeta sasniegumi un Jaunās strāvas taisnīguma un vienlīdzības ideju izplatība 19. gadsimta beigās atnesa ievērojamas pārmaiņas arī sieviešu tiesību jomā. Pēc kāzām jaunlaulātie sāka dzīvot „Ružās”, jo „Rumpju” mājas mantoja Indriķa vecākais brālis Pēteris. Septiņdesmito gadu beigās Rumpju ģimene pārcēlās uz jaunuzcelto namu Stukmaņu miestā. Indriķa un Mades laulībā piedzima trīs dēli- Pēteris (dzimis 1868. gada 21. jūlijā), Jūlijs (dz. 1871. gada 11. martā) un Teodors (dz. 1874. vai 1875. gadā). Indriķa Rumpes darbīgais un raženais mūžs noslēdzās 1900. gada 10. septembrī. Viņš tika apbedīts paša izveidotajā ģimenes kapsētā priežu ieskautā paugurā blakus Līkumu muižai. Kā teikts latviešu laikrakstos publicētajā I.Rumpes nekrologā, aizgājējs kā tirgotājs un sava uzņēmuma vadītājs atstāja apzinīga, centīga un godsirdīga vīra slavu Ar paša iegūtu lietpratēja izveicību un neatlaidību, viņš trijos gadu desmitos savu uzņēmumu pacēla ievērojamā augstumā. Arī uzņēmuma darbiniekiem un apkārtējiem lauksaimniekiem Indriķis Rumpe palicis atmiņā kā labvēlīgs, izpalīdzīgs, taisnīgs un saticīgs cilvēks. Indriķa Rumpes dēli No trijiem Indriķa un Mades Rumpju dēliem vismazāk ir zināms par Teodoru. Cik noprotams no arhīvu materiāliem, viņš ir piedzimis 1874. vai 1875. gadā. No laikrakstu ziņām izriet, ka Teodors Rumpe pēc pamatizglītības iegūšanas, 1891. gadā iestājās Rīgas pilsētas reālskolā. Pēc četrus gadus ilgas pamata kursa apguves, kurā pastiprināti tika mācīta matemātika, fizika un dabas zinātnes, Teodors vēl divus gadus mācījās reālskolas tirdzniecības nodaļā, un to absolvēja 1897. gadā. Indriķa jaunākais dēls Teodors apguva tirdzniecību, ļoti iespējams, tēva gribu pildot, jo vecākie brāļi izvēlējās studēt universitātēs. Pēc reālskolas Teodors sāka strādāt tēva uzņēmumā, un pēc tēva nāves 1900. gadā viņš kļuva par tirdzniecības uzņēmuma „I. Rumpe Stukmaņos” „principālu” jeb vadītāju. Diemžēl Teodoram nebija lemts ilgs mūžs- jau 1902. gada 25. janvārī viņš pāragri nomira.