Latvijas nacionālais arhīvs
No 6.52 min LNA kinomateriāls par 1934.gada 17.jūnija Plaviņu atbrīvošans no lieliniekiem svinības.
Piemiņas plāksnes atklāšana Pļaviņās 1934. gada 12. jūnijā, kur 1919. gadā atradās Austrumu frontes pavēlnieka štābs. Ministru prezidenta Marģera Skujenieka uzruna, armijas parāde.
http://www.redzidzirdilatviju.lv/lv/bookmarks/161066
Ģenerāļa J.Baloža plāksnes atklāšana 1934.g. 17.jūnijā.
Latvijas kareivis. 17.06.1934. Nr 132 (4197)
Pļaviņās šodien godinās mūsu atbrīvošanas cīņu vadoni ģenerāli J. Balodi.
Pļaviņās šodien liela svētku diena. Šodien šī pilsēta svin savu atbrīvošanas 15 gadu atceres svētkus un reizē ar to godina mūsu armijas virspavēlnieku neatkarības cīņās, tagadējo kara ministri ģenerāli J.Balodi, atklājot piemiņas plāksni pie nama, kurā dzīvojis armijas vadonis (toreiz vēl kā austrumu frontes pavēlnieks) un kur viņš saņēmis iecelšanu par virspavēlnieku.
Kad mūsu Ziemeļarmijas daļas ar sabiedroto igauņu armiju no ziemeļiem caur Alūksni, Gulbeni un Madonu lauzās uz Krustpili, arī Pļaviņām pienāca atbrīvošanas stunda. Sarkanā vara, kas Pļaviņās, tāpat kā citās vietās, bija terorizējusi un slepkavojusi mierīgos iedzīvotājus, izgaisa kā netīri sārņi, atstājot tautā aiz sevis sliktu piemiņu un nostāstus par nežēlībām. Daudzi jo daudzi sēroja pēc sarkanās varas nevainīgiem upuriem, bet bija arī vīri, kuri kā partizāni grieza krūtis pretim ienaidniekam un spieda to ātrāk atstāt Vidzemi.
Stāstā par Pļaviņu atbrīvošanu mēs nevaram iepīt ziņas par lielām kaujām, jo Pļaviņām bija lemta cita slavena loma. Pēc pilsētas atbrīvošanas, mūsu neatkarības cīņu vadonis Pļaviņas izraudzīja par savu mitekli un no šejienes sekmīgi iesāka Latgales atbrīvošanu. Tā, bez šaubām, būtu sekmējusies līdz galam, ja bermontiešu uzbrukums Rīgai nespiestu pārsviest daļu mūsu spēku galvas pilsētas aizstāvēšanai. Tās bija kritiskas dienas un taisni šinīs dienās mūsu valdība ģenerāli J.Balodi iecēla par virspavēlnieku. Ģenerāļa Baloža vadībā mūsu varonīgā armija satrieca bermontiešus un tūliņ devās atbrīvot Latgali. Bija jāsteidzas, jo pretējā gadījumā mūsu trešā zvaigzne – Latgales – varēja zust Latvijai uz visiem laikiem.
Runājot par Pļaviņu lomu atbrīvošanas cīņās, gribētos vilkt kādu zīmīgu parallēli. Pirms vairākiem simtiem gadiem, kad latvietis vēl nelēma par saviem likteņiem, svešas varas vilka robežas mūsu zemē un latviešu tautu saplosīja vairākās daļās. Lai gan runājām vienu valodu, tomēr vidzemnieks uz kurzemnieku skatījās gandrīz vai kā uz svešas tautas piederīgo. Vēl vairāk un vēl ilgāk bija atsvešinājušies latgalieši. Viena no šīm mūsu tautu šķelošām robežām bija vilkta taisni gar Pļaviņām.
Un vai 1919.gadā nebija tāda situācija, kas draudēja atkal novilkt pie Pļaviņām robežu starp pārējo apvienoto Latviju un Latgali? Mūsu varonīgā armija, sava dižā vadoņa vadīta, atbrīvoja Latgali un piepildīja lielu nacionālu misiju. Latviešu tautu nu vairs nešķēla robežas, kuras tikai tagad pirms viena mēneša ar drošu roku pārcirta mūsu lielie vadoņi. Mūsu tautā vairs nav partiju celto robežu, mēs esam vienota tauta un valsts šī vārda patiesā nozīmē. To lai atceramies šinīs svētkos, cildinot mūsu atbrīvošanas cīņu vadoni.
K.El.
