Ģenerāļa Jāņa Baloža dzīves stāsts.
Viens no slavenākajiem latviešu karavadoņiem, pirmais ģenerālis nacionālajā Latvijas armijā Jānis Balodis bija nozīmīga, bet ne viennozīmīgi vērtējama personība.
Jānis Balodis ir dzimis 1881.gada 20.februārī Trikātas pagasta Vēžniekos lauksaimnieku ģimenē. Jānis ir jaunākais no trim Baložu bērniem – māsa Marija ir septiņus gadus vecāka, bet brālis Dāvis – 18 gadus vecāks.
Trikāta ir karavīru pagasts, un jau cara laikā no tā nākuši vairāki virsnieki. Jānis sapņo par ģimnāziju, taču ģimenes šaurā rocība jaunietim liek izvēlēties militāro karjeru. 1898.gadā viņš iestājas armijā. Seko dienests 110.Kamas kājnieku pulkā Kauņā. 1900.gadā viņš iestājas Viļņas junkurskolā. Pēc karaskolas beigšanas 1902.gadā J.Balodis nokļūst Daugavpilī dislocētajā 100.Ostrovas kājnieku pulkā. 1904.gadā J.Baloža divīzija dodas uz Austrumiem, kur ir sācies Krievijas karš ar Japānu. Pēc karā gūtajiem ievainojumiem J.Balodis 1905.gadā tiek nosūtīts uz Viļņu turpināt dienestu 106.Ufas kājnieku pulkā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914.gada augustā J.Baloža pulku nosūta uz fronti Austrumprūsijā. 1915.gada februārī netālu no Grodņas viņu ievaino. Atrodoties slimnīcā, J.Balodis nonāk vācu gūstā.
Pēc gūstekņu nometnēs Silēzijā pavadītā laika J.Balodis 1918.gada novembrī atgriežas Latvijā. Viņš tūdaļ izsaka vēlēšanos iestāties veidojamajos nacionālajos bruņotajos spēkos, un 1918.gada 3.decembrī tiek iecelts par Instruktoru rezerves rotas komandieri, kas ir viena no pirmajām nacionālā karaspēka vienībām. 1919.gada 6.martā pie Airītēm traģiskā sadursmē ar sabiedroto vācu Borha bataljonu bojā iet 1.latviešu atsevišķā bataljona komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks. Bataljona turpmākā komandēšana tiek uzticēta J.Balodim. 1919.gada jūlijā Balodi ieceļ par Kurzemes divīzijas komandieri un Austrumu frontes pavēlnieku.
1919.gada oktobrī Rīga atrodas kritiskā stāvoklī – 9.oktobra vakarā Pāvela Bermonta vadītais karaspēks ir ieņēmis Pārdaugavu un gatavojas triecienuzbrukumā ieņemt Rīgu, pilsētā un daļā karaspēka valda panika. Lai mainītu stāvokli frontē pie Rīgas, 16.oktobrī Dāvida Sīmansona vietā par armijas virspavēlnieku ieceļ pulkvedi Balodi. Tiek izstrādāts plāns Rīgas atbrīvošanai un Bermonta armijas sagraušanai. 1919.gada 11.novembra agrā rītā Rīgas baznīcas zvani vēsta par Pārdaugavas atbrīvošanu un ienaidnieka padzīšanu no pilsētas. 1.decembrī Bermonta karaspēks ir pilnībā padzīts no Latvijas. 1920. gada sākumā Balodis saņem ģenerāļa pakāpi un par gūtajiem spožajiem panākumiem Latvijas neatkarības nosargāšanā tiek apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.
Noslēdzoties brīvības cīņām, 1921.gada februārī armijas virspavēlnieka amats tiek likvidēts, un tā paša gada jūlijā ģenerālis Balodis no dienesta armijā atvaļinās. 1921.gada aprīlī Latvijas valdība J.Balodim piešķir lauku saimniecību Līvbērzes pagasta Baložos. 1923.gadā Balodi no Zemnieku savienības ievēl par 2.saeimas deputātu, vēlāk arī par 3. un 4.Saeimas deputātu. Saeimā Balodis vada karalietu komisiju. 1931.gada decembrī J.Balodi uzaicina ieņemt kara ministra amatu, paliekot šajā amatā arī pēc Kārļa Ulmaņa organizētā 1934. gada 15. maija apvērsuma, kura viens no atbalstītājiem ir J.Balodis. Līdztekus kara ministra pienākumiem 1938.gada februārī J.Balodi ieceļ arī par Ministru prezidenta biedru. Padziļinoties domstarpībām starp J.Balodi un K.Ulmani,
1940.gada 5.aprīlī Balodi no ieņemamajiem amatiem atbrīvo. 1940.gada 31.jūlijā padomju vara J.Balodi kopā ar sievu Elvīru deportē uz Krieviju. Sākoties Otrajam pasaules karam, viņš tiek apcietināts un Krievijas cietumos atrodas līdz 1952.gadam. Pēc Staļina nāves Balodi no apcietinājuma atbrīvo, un 1956.gadā kopā ar dzīvesbiedri ir iespēja beidzot atgriezties dzimtenē. 1965. gada 8. augustā ģenerālis Balodis no šīs dzīves šķiras. Viņu gulda Rīgas Meža kapos. /Materiāls Sargs.lv/’
Pulkvedis Jānis Balodis tiek iecelts par Austrumfrontes pavēlnieku.
Šogad 10.jūlijā Latvijas armija svinēja savu 101.dzimšanas dienu. Par šo laiku savās atmiņās dalās Latvijas armijas virspavēlnieks un kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis, kurš tūliņ pēc tam, kad tika tik iecelts par Kurzemes divīzijas komandieri un Austrumfrontes pavēlnieku devās uz Pļaviņām. =============================================================== “
10.jūlijā par Latvijas nacionālās armijas virspavēlnieku iecēla ģenerāli Sīmonsonu un par virspavēlnieka štāba priekšnieku pulkvedi Ed.Kalniņu. Pēc Cēsu kaujām un vācu karaspēka izvākšanos no Rīgas mūsu dienvidgrupa galīgi atraisījās no pakļautības vācu virsštābam; tagad, pēc virspavēlnieka iecelšanas, visi mūsu bruņotie spēki bija apvienoti zem vienas vadības.
Lai saskaņotu turpmāko darbību, ģenerālis Simonsons sasauca vairākas apspriedes, kurās bijušie ziemeļu un dienvidu grupu vadītāji sniedza ziņas par savu grupu darbību.
Šajās apspriedēs piedalījās arī virsnieki, no kuru vidus bija paredzēts iecelt nākošos pārvalžu priekšniekus – bruņošanās, apgādes, sakaru utt. Tā kā starp viņiem bija daudz tādu, kas nebija piedalījušies nedz ziemeļu, nedz dienvidu grupas gaitās, tos vajadzēja vispārējos vilcienos informēt par apstākļiem armijā – kas mums ir un kas pirmām kārtām visvairāk nepieciešams.
Kad pēc tam tiku izsaukts pie ģenerāļa Sīmonsona, viņš man paziņoja, ka esmu iecelts par Kurzemes divīzijas komandieri, līdz ar to par Austrumfrontes pavēlnieku un ka man operatīvi būs pakļauts arī 4.Valmieras pulks. Ģenerālis Sīmansons man teica: “Cenšaties nodibināt kontaktu ar igauņu un lietuviešu bruņotajiem spēkiem. Pēc iepazīšanās ar stāvokli frontē iespējami ātri sniedzat man par to ziņojumu”
Bez kavēšanās devos veikt man uzticētos pienākumus un izbraucu uz Pļaviņām, kur atradās divīzijas štābs. Tas bija manis formēts, tāpēc pazinu tur katru cilvēku, ieskaitot rakstvežus un sakarniekus. Tāpat arī divīzijas pulkos un visās citās vienībās komandējošais sastāvs – tagad izveidoto pulku, bataljonu un rotu komandieri bija manis izraudzīti un amatos apstiprināti. Šis apstāklis man atļāva cerēt, ka labi sapratīsimies un darbs būs sekmīgs.
Toreizējie jaunās valsts apstākļi bija labvēlīgi visādu baumu fabricēšanai. Iedzīvotājus musināja un aģitēja, lai sētu šaubas par mūsu panākumu iespēju, lai taisītu jukas un tādā kārtā atturētu no iestāšanās armijā. Divīzijas pulkos bija labi pamatkadri: latviešu strēlnieku jaunāko gadu karavīri, Studentu rota, vecās krievu armijas karavīri, kas visumā bija labi apmācīti un ar kaujas pieredzi. Visi bija latviski noskaņoti un labi saprata – par ko viņi cīnās, tā kā virsniekiem un viņu palīgiem nenācās grūti klīstošo baumu cēloņus pareizi izskaidrot un apgaismot. Ar lielu atzinību jāpiemin mūsu seržantu un jaunāko virsnieku stāja, bet galvenais, mūsu karavīru apzinība un patriotisms.
Neatceros neviena gadījuma, kad kāds no divīzijas karavīriem būtu atstājis savu daļu, dezertējis vai pārgājis ienaidnieka pusē.
Vispirms iepazinos ar divīzijas karavīru novietošanu pozīcijās un rezervē. Visur sastapos ar lielu vajadzību pēc ieročiem, munīcijas, apaviem, veļas, apģērba, kā arī nepieciešamību uzlabot pārtikas apgādi. Neraugoties uz visiem šiem trūkumiem, garastāvoklis visur teicams, jo karavīri paši bijuši liecinieki tam, ar kādām grūtībām mūsu tauta uzsāka savas patstāvības gaitas.
Iepazinos arī ar apstākļiem 4.Valmieras pulkā, kas man bija tikai operatīvi pakļauts Šis pulks bija formēts Igaunijas un Ziemeļlatvijas teritorijā. Pulka komandieris un trīs četri vecākie virsnieki man bija pazīstami. Apstākļi 4.Valmieras pulkā bija tie paši kā man pakļautos divīzijas pulkos; vienīgi ieroču un munīcijas rezerves viņiem bija lielākas nekā mums.
Mani pārsteidza pulka orķestra lielums – tajā skaitījās ap 90 cilvēku (!). Bija skaidrs, ka visi nav muzikanti, bet orķestrī ieskaitīti citu iemeslu dēļ. Daži šī pulka virsnieki vērsa uzmanību uz pārliecīgu dzeršanu, kādu piekopj zināmā kompānija ar pulka komandiera ziņu, un arī viņš pats piedaloties šinīs iedzeršanās.
Par saviem iespaidiem un novērojumiem 4.Valmieras pulkā es mutiski ziņoju Vidzemes divīzijas komandierim pulkvedim Zemitānam, jo viņa divīzijā šis pulks ietilpa. Citādi iespaids no pulka bija ļoti labs. /Jānis Balodis. Atmiņu burtnīcas 1918.-1939.gads. Latvijas vēstures institūta apgāds. Rīgā 2015./
Pulkvedis Jānis Balodis uzņemas armijas vadību.
1919.gada 14.oktobrī pa ceļam uz Poliju pie manis Pļaviņās ieradās mūsu ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics. Viņu pavadīja direktors Launags no Finanšu ministrijas, virsleitnants Tepfers un, ja atmiņa neviļ, arī apsardzības ministrs J.Zālītis.
Šī delegācija bija ceļā uz Poliju pie maršala Pilsudska ar uzdevumu – noskaidrot, vai – un kādu palīdzību varētu saņemt no Polijas? Z.Meierovics man teica, ka mums visiem kopā būšot plašākas pārrunas par dažiem militārās, politiskās un saimnieciskās dabas jautājumiem, kurus svarīgi noskaidrot pirms sarunām Polijā. Bet ar mani viņam pēc tam esot jārunā atsevišķi valdības uzdevumā par kādu svarīgu jautājumu.
Kad mūsu štābā Z.Meierovica vadībā bija apspriesti visi mūsu interesējošie jautājumi un sniegta nepieciešamā informācija par apstākļiem Austrumu frontē, lūdzu Z.Meierovicu kādai no mūsu tuvumā esošai vienībai sniegt īsumā pārskatu par vispārējo politisko stāvokli Eiropā un kāds ir Latvijas stāvoklis un viņas izredzes nākotnē. Z.Meierovics atbildēja, ka to darīšot ar lielāko prieku, bet iepriekš gribētu nokārtot ar mani valdības uzdevumu.
– Jūs zināt, kāds ir stāvoklis Rīgas frontē, – Z.Meirovics teica.- Jūs pazīst jau liela daļa mūsu armijas , sevišķi tie, kas nākuši ar jums no Ventas līdz Rīgai un tagad ir atkal kopā ar jums Austrumu frontē. Tāpat jūs pazīst arī Rīga, kad tur organizējāt un radījāt normālus dzīves apstākļus. Tāpēc valdība nolēma aicināt jūs uzņemties armijas virspavēlnieka pienākumus.
Atbildēju Z.Meierovicam, ka tāds priekšlikums man liels pārsteigums. Domāju, ka bez manis ir vecākas dienesta pakāpes un vairāk piedzīvojuši komandieri. Uz to Z.Meierovics atbildēja, ka tas viss Ministru kabinetā apsvērts un pārrunāts.
Zinādams, ka delegācija savu ceļu turpinās tikai nākošajā dienā, lūdzu atļauju nam vēl pārdomāt atbildi.
Nākošajā dienā Z.Meierovics atkal atgādināja šo jautājumu, un es devu savu piekrišanu, bet tikai ar diviem nosacījumiem: 1) es nekad nedošu karaspēkam pavēli atstāt Rīgu, jo tas nozīmētu atdot visu Latviju svešām varām, bet iespēju atgūt Rīgu vēlāk es uzskatu par ilūziju: 2) ja ar manu kā virspavēlnieka rīcību valdība nebūs apmierināta, tad lūdzu pēc manas nomaiņas atļaut man uzņemties tās divīzijas komandiera posteni, kas stāvēs Daugavpilī.
Z.Meierovics pasmējās par šiem “noteikumiem’ un apsveic mani ar iecelšanu par Latvijas armijas virspavēlnieku. /Jānis Balodis. Atmiņu burtnīcas 1918.-1939.gads. Latvijas vēstures institūta apgāds. Rīgā 2015. 112.-115.lpp/
