Bērnība un skolas gadi Indriķa un Mades Rumpju vidējais dēls Jūlijs piedzima 1871. gada 11. martā Veckalsnavas pagasta „Ružu” mājās. Pamatizglītību viņš ieguva plaši pazīstamā skolotāja un atmodas darbinieka Jura Kalniņa vadītajā Vietalvas draudzes skolā, un mācības turpināja Rīgas pilsētas Aleksandra ģimnāzijā. Jūliju saistīja matemātika un tehnika, tāpēc viņš pēc ģimnāzijas absolvēšanas 1891. gadā uzsāka studijas Sanktpēterburgas universitātes fizikas un matemātikas fakultātes matemātikas specialitātē. Pēc pirmā mācību gada 1893. gada janvārī Jūlijs Rumpe pārtrauca studijas un brīvprātīgi iestājās cariskajā armijā, un gadu nodienēja 8. dragūnu pulkā. 1895. gadā viņš atgriezās Pēterburgas universitātē un, pabeidzis otro mācību gadu, 1896. gada augustā iestājās Rīgas Politehniskā institūtā inženierzinātņu fakultātē. Tā gada vasarā Rīgas Politetehnikums no vidējās speciālās mācību iestādes bija pārveidots par augstskolu – RPI.

Jūlijs Rumpe, tāpat kā vecākais brālis Pēteris, aktīvi iesaistījās studentu sabiedriskajā dzīvē. 1900. gadā viņš piedalījās latviešu studentu korporācijas „Tālavija” (oficiālais nosaukums latīniski- „Talavia”) dibināšanā un tās pirmajos darbības gados bija viens no korporācijas vadītājiem. Šīs korporācijas pamatprincipi bija – tautība, izglītība un atturība, kas nozīmēja: 1) atturēties no pārmērībām visās jomās (tas nenozīmēja pilnīgu atturēšanos no alkohola, bet gan: “jo mazāk dzer, jo teicamāki”); 2) sekmīgi studēt un papildināt savu izglītību, iepazīstot jaunākos zinātnes atklājumus un jaunumus literatūras un mākslas laukā; 3) katrā vietā un laikā atklāti uzstāties kā latviešu tautas krietnam un cienīgam pārstāvim, arvien apliecinot savu tautību un runājot latviski visur, kur tas iespējams. Arī pēc studijām J.Rumpe palika „Tālavijas” filistrs un cik vien iespējams piedalījās korporācijas cēlajā darbā.

1902. gada janvārī Jūlijs pēc brāļa Teodora nāves pārtrauca studijas un kļuva par visa Rumpju ģimenes uzņēmuma vadītāju, turpinot lauksaimniecības preču vairumtirdzniecību un būvmateriālu ražošanu. J.Rumpes vadītais uzņēmums līdz 1. pasaules karam bieži un ar labiem panākumiem piedalījās dažādās būvniecības un lauksaimniecības izstādēs Vidzemē, Kurzemē un ārpus Latvijas. Turpinot tēva filantropisko darbību, Jūlijs dāsni ziedoja līdzekļus dažādām sabiedriskajām organizācijām.

Pasaules kara un revolūciju laikmetā

Asiņainais un postošais 1. pasaules karš ļoti smagi skāra arī Pļaviņu apkaimi. Ļaudis devās karā vai bēgļu gaitās un ļoti daudzi neatgriezās, zemi izvagoja ierakumi un bumbu bedres, saimnieciskie uzņēmumi tika pakļauti armijas vajadzībām, un ļoti daudzas Stukmaņu miesta ēkas karā tika sagrautas, vai izpostītas un izlaupītas. Jūlijs Rumpe tika mobilizēts cariskajā armijā jau 1914. gada rudenī un tika nozīmēts dienestā 348. Vologdas družīnā, un tajā dienēja līdz 1917. gada decembrim, sasniedzot podporučika (leitnanta) dienesta pakāpi. Pēc 1917. gada februāra demokrātiskās revolūcijas, nacionāli domājošais podporučiks Rumpe pievienojās Latvju Karavīru Nacionālajai savienībai, kura centās organizēt latviešu strēlniekus pēc armijas sabrukuma un atturēt no pāriešanas boļševiku (lielinieku) partijas pakļautībā. Pēc tam, kad boļševiki gāza Krievijas pagaidu valdību un sāka represēt citādi domājošos virsniekus un valsts amatpersonas, Jūlijs Rumpe izstājās no karadienesta un atgriezās Vācijas karaspēka okupētajā Latvijā. Viņš apmetās Stukmaņos, un centās atjaunot kara laikā izpostītā ģimenes uzņēmuma darbību. Vairākas Rumpju noliktavu ēkas miestā bija kara laikā sagrautas vai izpostītas, bet Līkumu muižā bija ierīkots armijas hospitālis.

1918. gada 11. novembrī ar ķeizariskās Vācijas kapitulāciju beidzās asiņainais pasaules karš, bet Krievijā jau tobrīd notika pilsoņu karš starp boļševiku sarkano armiju un baltgvardu armijām. Nedēļu pēc 1. pasaules kara beigām, 18. novembrī Rīgā tika nodibināta neatkarīga Latvijas valsts. Jūlijs Rumpe, būdams latviešu nācijas izaugsmes aktīvs veicinātājs, ar prieku un sajūsmu uztvēra šo ziņu, un iesaistījās jaunās valsts iestāžu veidošanā Stukmaņos. Taču tikko dzimušās Latvijas Republikas pastāvēšana tika apdraudēta jau pašā sākumā, jo plaši Latvijas sabiedrības slāņi atbalstīja boļševikus, un padomju Krievija nevēlējās pieļaut neatkarīgu un demokrātisku valstu izveidošanos Baltijā.

Jau decembra sākumā Vidzemē un Latgalē iebruka padomju Krievijas armija ar boļševiku varai kalpojošiem latviešu sarkanajiem strēlniekiem priekšgalā. 1919. gada janvāra sākumā sarkanā armija bija ieņēmusi lielāko daļu Latvijas teritorijas, un Rīgā tika izveidota Latvijas sociālistiskā padomju republika (LSPR) kā padomju Krievijas autonoma daļa ar dedzīgo revolucionāru Pēteri Stučku valdības priekšgalā. Latvijā sākās sarkanā terora laikmets ar revolucionārajiem tribunāliem un koncentrācijas nometnēm jeb „zvēru dārziem”, ar masu arestiem un slepkavībām. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāpiemin, ka arī Stukmaņos 1919. gada pavasarī darbojās asiņainais Malienas tribunāls un koncentrācijas nometne. Trijos pavasara mēnešos Stukmaņu „zvēru dārzā” sarkanie nogalināja vairāk nekā 200 cilvēku.

Kad sarkanā armija 1919. gada janvāra sākumā ieņēma Stukmaņu apkaimi, daudzi nacionālie latvieši un turīgie uzņēmēji tika arestēti. Arī Jūlijs Rumpe tika apcietināts kā baltgvards, tomēr viņa dzīvību izglāba laimīgi sastaptais karadienesta biedrs, kuru padomju vara bija iecēlusi ietekmīgā amatā. Jūliju atbrīvoja no ieslodzījuma un drīz iesauca sarkanajā armijā, nozīmējot par jaunizveidotā Stukmaņu apriņķa kara nodaļas darbvedi. Padomju varas laiks Stukmaņos ilga tikai pusgadu, jo 1919. gada maija beigās neatkarīgās Igaunijas armija un Ziemeļlatvijas brigāde piespieda sarkanos atkāpties aiz Aiviekstes.

Kad sarkanā armija gatavojās atstāt Stukmaņus, Jūlijs Rumpe pameta dienestu un slēpās mežā, lai izvairītos no boļševiku represijām. Padomju varasvīri un karaspēka vienības Stukmaņus pameta naktī uz 31. maiju, un pāris dienas šeit nebija nekādas administratīvās varas. 2. jūnijā Stukmaņu miestā no frontes ar karavīru grupu ieradās virsleitnants Pēteris Lakstīgala un, apliecinot neatkarīgās Latvijas Republikas varas atjaunošanu, miestā pacēla divus sarkanbaltsarkanos karogus- virs dzelzceļa stacijas un pie sava nama Daugavas ielā 10. Kā liecina 1934. gadā izdotā brošūra „Atskats Pļaviņu un apkārtnes atbrīvošanas cīņām 1914.-1934., „šos karogus paceļot, no sajūsmas par atsvabināšanu no sarkaniem tirāniem daudziem pļaviņiešiem acīs mirdz prieka asaras”. Arī Jūlijs Rumpe atgriezās miestā un iesaistījās labi pazīstamā virsleitnanta Pēteris Lakstīgalas izveidotajā Stukmaņu komandantūrā, kas mobilizēja apkārtnes vīriešus Latvijas karaspēka rindās, vāca ieročus un munīciju plašā apkārtnē un rūpējās par kārtību frontes aizmugurē un satiksmes ceļiem. Kad Stukmaņos ieradās Ziemeļlatvijas brigādes sastāvā ietilpstošais 4. Valmieras kājnieku pulks, tā komandieris pulkvedis Jūlijs Jansons Stukmaņu komandantūras militārpersonas uzņēma sava pulka sastāvā, un Jūlijs Rumpe tika iecelts leitnanta pakāpē. Vltn. Lakstīgala tika iecelts par armijas aizmugures pārvaldes priekšnieku un Stukmaņu rajona kara nodaļas priekšnieku. Stukmaņu komandantūrai 1919. gada jūnijā un jūlijā bija pakļauts ļoti plašs apgabals no Ogres līdz Lubānai un no Valles līdz Viesītei, tās pienākumi bija atjaunot nopostītos tiltus un ceļus, kā arī uzturēt kārtību visā frontes aizmugurē. Komandantūrai bija pakļauti vairāk nekā 1300 karavīru.Neatkarības cīnītāju rindās

1919. gada jūnija beigās Stukmaņos notika vairāku Latvijas valsts karaspēka grupējumu komandieru apspriede, kurā tika runāts un lemts par kopīgu un saskaņotu Latvijas karaspēka grupu cīņu pret neatkarīgās valsts ienaidniekiem. Šīs apspriedes rezultātā 1919. gada 10. jūlijā visas latviešu nacionālā karaspēka daļas tika apvienotas un pārveidotas Latvijas Armijā, bet jūlija beigās tika izveidota Latvijas austrumu fronte cīņai pret sarkano armiju pulkveža Jāņa Baloža vadībā, tās štābs izvietojās Stukmaņu miestā tirgotāja Hugo Apeltofta lielā nama otrajā stāvā Odzienas ielā 2. Leitnants Jūlijs Rumpe armijas vajadzībām atvēlēja visas sava tēva celtās noliktavas pie stacijas, un pats tika iecelts par austrumu frontes kara saimniecības pārvaldes galveno noliktavu priekšnieku. Pēc Latvijas armijas uzvaras Brīvības cīņās, par virsleitnantu paaugstināto J.Rumpi iecēla par Galvenās Artilērijas noliktavu pārvaldes Pļaviņu nodaļas priekšnieku, un šajā amatā viņš palika līdz demobilizācijai 1922. gada 30. aprīlī.

Atvaļinājies no karadienesta, Jūlijs Rumpe apmetās uz dzīvi tēva celtajā namā Daugavas krastā Stukmaņos un atjaunoja kara laikā izpostīto ģimenes uzņēmumu. Viņā arī atjaunoja darbību sabiedriskajās un politiskajās organizācijās. J.Rumpe piedalījās Stukmaņu aizsargu nodaļas izveidošanā 1919. gada vasarā, 1923, gadā kļuva par tās priekšnieku. Viņš bija arī Pļaviņu ev. lut. draudzes padomes loceklis un Stukmaņu Brīvprātīgo Ugunsdzēsēju biedrības priekšnieka vietnieks. 1924. gadā Jūlijs Rumpe nolēma pārtraukt uzņēmējdarbību, tāpēc pārdeva savu veikalu un noliktavas Stukmaņu patērētāju biedrībai. Tajā pašā gadā viņš tika iecelts par Valsts Zemes bankas pārstāvi Stukmaņu miestā.

Vēl 1919. gada jūnijā Jūlijs Rumpe aktīvi piedalījās pirmās Pļaviņu pašvaldības dibināšanā. Līdz tam Stukmaņu miests bija biezi apdzīvota vieta, administratīvi pakļauta Stukmaņu (tagadējā Klintaines) pagasta vadībai. 22. jūnijā miesta iedzīvotāju sapulcē tika nolemts nodibināt patstāvīgu pašvaldības vienību, un par Stukmaņu miesta pagaidu vecāko tika ievēlēts tirgotājs Kārlis Vilciņš. 1927. gada jūlijā daudzpartiju vēlēšanās Jūlijs Rumpe tika ievēlēts par nesen nodibinātās Pļaviņu pilsētas domes deputātu. 30. augustā ceturtajā domes sēdē viņš tika ievēlēts par pirmo jaunās pilsētas galvu jeb pašvaldības vadītāju. Gandrīz divus mēnešus pirmā Pļaviņu dome nespēja ievēlēt pilsētas galvu, jo bija ļoti lielas domstarpības starp tikko izveidotās pilsētas divu atšķirīgo daļu- latvisko Pļaviņu un ebrejisko Gostiņu domniekiem, līdz beidzot abas puses vienojās ievēlēt par pilsētas galvu Jūliju Rumpi kā kompromisa figūru. Pilsētas deputātu starpā bija daudz nesaskaņu, kas ļoti apgrūtināja pašvaldības darbu. Būdams mierīgas dabas cilvēks, Jūlijs nespēja paciest domnieku ķildas, un jau pēc nepilna gada, 1928. gada jūnijā atkāpās no pilsētas galvas amata. Par lieliem nopelniem Latvijas valsts labā Jūlijs Rumpe tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru.

Ģimene

Jūlijs Rumpe bija precējies ar Heleni Rumpe (Mihailova pēc pirmā vīra, dz. Oļeņeva).  Savu kopīgu  bērnu viņiem nebija  un  1926.g . ģimene  adoptēja desmit  gadus veco  Nikolaju Mihailovu.  1937.g Nikolajs Rumpe absolvēja Pļaviņu pilsētas  ģimnāziju,  pēc tam iestājās  Latvijas Kara skolā. Pēc  skolas  absolvēšanas tiek nosūtīts dienestā uz Rīgas Kājnieku pulku. Pēc Latvijas Armijas iekļaušanas  PSRS armijā , leitnants Rumpe  dienēja  Atsevišķajā  Aviācijas  eskadriļā. Demobilizējās. 1941.g 16. martā  aprecējās  ar Tamāru Ilonu  Landovsku. 1941.g  14.jūnijā  Tamāru Rumpi    arestēja pirmo –  kā virsnieka sievu no Rīgas dzīvokļa .  Nikolaju  Rumpi arestēja nākamās dienas rītā.  Viņš tika deportēts uz  Sibīriju – Usoļlagu Soļikamskas raj.  Tamāru Rumpi izsūtīja uz Tomskas apg.. Parabelas raj Novikovu.  1950.g.  Nikolaju Rumpi  pārsūtija uz Kazahiju  – Akmoļinsku  – (brīvprātigs izsūtījums). 1952.g Tamārai Rumpei ļāva izbraukt  no  Tomskas  un atkalredzēties ar  vīru  Akmoļinskā.  1954.g  viņiem piedzima  dēls Juris. Pēc  reabilitācijas piešķiršanas 1956.g., 1957.g  atgriežas  Dzimtenē.  Apmetas  uz  dzīvi  Ogrē . Nikolajs Rumpe  apglabāts Ogres kapos   1978.g. Tamāra Rumpe  nodzīvo  lidz 1999.g.

Helena  Rumpe  aprecējās vēlreiz  ar LKOK Aleksandru Lasi no Dricēniem. Līdz 1949.g.   dzīvoja  Čehoslovākijā,  Rietumvācijā. Pēc tam  9 gadus Beļgu Kongo – 1960.g. atpakaļ uz  Eiropu  un  1961.g  izceļoja uz  ASV. Mirusi   1970.   Apglabāta   Kalamazū Riversaidas latviešu  kapos.

1929. gada pavasarī J.Rumpes veselības stāvoklis ļoti pasliktinājās un viņš tika ievietots ārstēšanai slavenajā Rīgas vācu slimnīcā (tagadējā Rīgas 1. slimnīca Miera ielā), tomēr 3. maija vakarā Jūlijs Rumpe nomira. Ievērojamais pļaviņietis tika izvadīts ar lielu godu un apglabāts ģimenes kapos blakus Līkumu muižai. Jūliju aizsaulē pavadīja kupla korporācijas „Talavia” delegācija, Latvijas valsts, Pļaviņu pašvaldības un sabiedrības pārstāvji, par godu krietnajam Latvijas dēlam virsnieki salutēja ar zobeniem, bet Latgales divīzijas štāba garnizona karavīri atvadījās ar šauteņu zalvēm. Trīsdesmitajos gados Jūlija Rumpes mantinieki Līkumu muižu uzdāvināja Latvijas Sarkanajam krustam, un tur tika ierīkota bāreņu patversme. Mūsdienās Rumpju ģimenes skaistajā muižā ir Sēlpils pagasta bāreņu nams „Līkumi”.

Informācija saskaņota ar Juri Rumpi.

Avots: https://arutins-vietalva.blogspot.com/2020/05/?fbclid=IwAR0xJ-wS4ttC0drkX5j4BlP1CxxR0neCoEmTaLHUxXpyZbaIec7EXn8azgk