Pulkvežleitnants Nikolajs Galdiņš (1902. gada 9. oktobris — 1945. gada 5. oktobris) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks. Latvijas brīvības cīņu un Otrā pasaules kara dalībnieks. Trešā reiha augstākā militārā apbalvojuma Dzelzs krusta Bruņinieka krusta kavalieris. Nošauts 1945.gada 5.oktobrī Ļeņingradas cietumā.
Biogrāfija
1919. gada 12. jūlijā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā, piedalījies Latvijas brīvības cīņās.[5][6] Pēc kara palicis dienestā. 1922. gadā iestājies Kara skolā. 1924. gadā Galdiņš pabeidza Kara skolu ar I šķiru, kā labākais kadets Kājnieku nodaļā, iegūstot virsleitnanta pakāpi. Nozīmēts 4. Valmieras kājnieku pulkā par vada komandieri. Turpinājis izglītoties Kara akadēmiskajos kursos (no 1935. gada Augstākā karaskola), kurus pabeidza 1927. gadā. paša gada 17. novembrī paaugstināts pat virsleitnantu (skaitot no 1. septembra). 1933. gada janvārī pārcelts no 2. Vidzemes kājnieku divīzijas 6. Rīgas kājnieku pulka uz Armijas štāba operatīvo daļu.[10] Vēlāk pārcelts uz Armijas štāba Informācijas daļu. 1935. gada 16. novembrī paaugstināts par kapteini (skaitot no 1. septembra). No 1938. līdz 1939. gadam pildīja arī militārā instruktora pienākumus 2. Rīgas vidusskolā.[5] 1940. gadā, kad Padomju Savienība okupēja Latviju, viņš bija Armijas štāba Informācijas daļas I nodaļas (ārējā izlūkošana) priekšnieka pulkvežleitnanta Andreja Blausa palīgs. Dienot Latvijas armijā apbalvots ar Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas medaļu un Rumānijas Kroņa IV šķiras ordeni. Pēc Latvijas armijas pārveidošanas par 24. teritoriālo korpusu, kas notika 1940. gadā, neilgu laiku dienēja šī korpusa 181. strēlnieku divīzijā kā 195. strēlnieku pulka komandieris. Nikolaja Galdiņa brālis tika arestēts 1941. gada jūnijā un pēc tam deportēts uz Noriļsku, kur gājis bojā Noriļlagā (krievu: Норильлаг).1941. gadā, kad Vācija okupēja Latviju, iestājās kārtības dienestā, kur bija rotas komandieris. 1943. gada aprīlī, kad martā tika izveidota 2. latviešu SS brīvprātīgo brigāde (vēlākā 19. ieroču SS grenadieru divīzija), nozīmēts par šīs brigādes 42. grenadieru pulka komandiera Voldemāra Veisa adjutantu. Oktobrī tika iecelts par 42. pulka II bataljona komandieri.15. decembrī iecelts par šī pulka komandieri. 1944. gada 30. janvārī paaugstināts par šturmbanfīreru. Šī paša gada 19. oktobrī apbalvots ar Vācu krustu zeltā.[3] 31. decembrī paaugstināts par oberšturmbanfīreru. Kara pēdējos mēnešus komandējis savu pulku Kurzemes katlā. Par 3. Kurzemes lielkaujā izrādīto varonību, 1945. gada 25. janvārī, apbalvots ar augstāko Trešā reiha militāro apbalvojumu — Dzelzs krusta Bruņinieka krustu. Ar šo apbalvojumu par varonību iepriekšminētajā kaujā tika apbalvoti arī latviešu leģionāri Miervaldis Ādamsons un Roberts Ancāns. Pēc Trešā reiha bruņoto spēku kapitulācijas, 1945. gada 8. maijā, kritis padomju gūstā. Tā paša gada 5. oktobrī Ļeņingradā strēlnieku komanda izpildīja viņam nāvessodu nošaujot.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Nikolajs_Galdi%C5%86%C5%A1
Latviešu karavīru frontes laikraksta “Daugavas Vanagi” nr.4 (28.01.1944.)
Kapteinis Nikolajs Galdiņš DV dižk. A. Gūtmtmaņa uzņ. frontē Diendienā veltīdama daudz pūliņu vadības kadru — virsnieku un vecāko instruktoru sagatavošanai, mūsu nacionālā armija ar lielu rūpību audzināja un mācīja vecākos virsniekus uzdevumiem augstākajos štābos. Kandidātus šiem pienākumiem izraudzīja no virsniekiem, kas līdzšinējā karavīra dzīvē bija parādījuši sevišķus militāristu dotumus. Arī tad vēl izredzēto skaitā varēja nokļūt tikai pec sīva konkursa. Lielākā tiesa šo virsnieku militāro akadēmisko izglītību smēlās mūsu Augstākajā karaskolā. Vienīgi atsevišķi vīri, kuru skaits nesniedzās desmitos, varēja mērot ceļu uz citām zemēm, lai tur speciālajās karaskolās sagatavotos visaugstākajai militārajai karjērai. Šajā izlasē ietilpa arī viens no mūsu pašreizējās leģiona brigādes augstākajiem virsniekiem kapteinis Nikolajs Galdiņš. Kaut ari tikai 41 g. v., Galdiņš 12. jūlijā varēs atskatīties uz 25 kara dienestā nokalpotiem gadiem. Tas, ka viņš savā jubilejas gadā, kas iekrīt laikā, kad ieroču cīņā izšķiras mūsu tautas un zemes liktenis, nebauda vis miermīlīgo aizmugures šodienu, bet gan karalauka bardzību un asumu, vadot cīņā latviešu jaunekļu un vīrus, atestē Galdiņš kā respektējamu frontes virsnieku. To pašu apliecina arī šajā cīņu laukā pavadītais laiks, kur Galdiņš ieradies līdz ar mūsu leģiona nodibināšanos. Sākumā Galdiņš bijis kāda leģiona brigāde B. pulka komandiera pulkv. Veisa adjutants, vēlāk bataljona komandieris un kopš maj. Kociņa saslimšanas komandē pulku. Par tiešu un aktīvu līdzdalību lielajās septembra kaujās, kur kapt. Galdiņš pavadīja savu komandieri visniknākajās kauju ugunīs un ierindu neatstāja arī pēc ievainošanas, viņš apbalvots ar Dzelzskrustu. Atzīmējams, ka septembra cīņās kapt. Galdiņš piedalījies no pirmās dienas līdz kauju galīgam nobeigumam. Padoto starpā ieguvis atzinību ar taisnīgumu un noteiktību. Allaž stingrs. Pat vis kritiskākajos brīžos nezaudē humoru, ka ļoti bieži līdz pārvarēt netīkamos satraukuma mirkļus. Pārstaigājot kapt. Galdiņa mūža gājumu, skatāma centība un aizrautība darbā, kam allaž sekojuši ari raženi panākumi. Dzimis 1902. gada 9. oktobri Odzienas pagastā. 16 ar pus gadu vecumā 1919. brīvprātīgi iestājies, mūsu armijā, kur dien Rēzeknes kājnieku pulkā. Piedalās arī Latgales atbrīvošanā no boļševiku varas. Vēlāk iestājas Latvijas karaskolā, ko beidz 1924. gadā. Jau toreiz G. uz sevi vērsa vadības un vecāko virsnieku uzmanību. Skolu beidzot, bija kursa virsseržants. Būdams izlaiduma vissekmīgākais kadets, saskaņā ar nelokāmu tradīciju, viņš jauno dienesta vietu var izvēlēties pēc patikas. Leitn. Galdiņš iestājas 6. Rīgas pulkā. Dažus gadus vēlāk dodas uzFranciju, kur, kopā ar vēlāko pltn. Blauu, beidz rotas komandieru kursus. 1925. paaugstināts par kapteini. Izturējis stingros iestāju pārbaudījumus un konkursu, 1930. gadā iestājas mūsu ģen. R. Bangerska vadītā Augstākā karaskolā. To beidz kopā ar pulkv. Kontrovski, pltn. Lobi, plt.Rapu, sekmju ziņā ierindodamies otrā vietā aiz pulkv. Kanda. Līdz ar vairākiem Augstākās karaskolas laika sola biedriem pēc tās beigšanas pāriet strādāt Armijas štābā. 1941. g. 30. aprīlī par kontrrevolūcionāru darbību boļševiki Galdiņš no dienesta atbrīvo. Jau ar 1. jūliju 1941. g. viņš piedalās partizānu cīņās, vajājot bēdzējus boļševikus. Kopā ar pltn. Krūmiņu Bolderājā saņem 1080 gūstekņu. Kopš 1942.gada februāra darbojas Latviešu aizsadzību vienību sakaru virsnieka štābā par daļas vadītāju. Tā paša gada jūlijā pavada pulkv. Veisu uz Ļeņingradas fronti, līdz, nodibinoties leģionam, stājas tanī. Apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni, Atbrīvošanas cīņu piemiņas zīmi, Vācu ērgļa nopelna krustu, itāļu, rumāņu, zviedru, lietuviešu un citu tautu ordeņiem Piemināmas viņa izcilās valodu zināšana bez latviešu valodas, prot vācu, franču, angļu un krievu valodu. Austrumu frontē, janvāri.
Andis Grods
Bruņinieku krusts trim latviešu virsniekiem. (Ventas balss. 1945.g. 6.februārī Nr.11)
Lielvācijas Vadonis piešķīris Bruņinieku pakāpes Dzelzs krustu par nopelniem trešās Kurzemes kaujas laikā vēl trim 19.latviešu SS divīzijas karavīriem: pulka komandierim oberšturmbanfīreram Nikolajam Galdiņam, hauptšturmfīreram Miervaldim Ādamsonam un unteršturmfīreram Robertam Ancānam. Oberštumbanfīrers Nikolajs Galdiņš dzimis 1902.g. 9.oktobrī . Jau 1919.g. tas redzams armijas rindās cīņas par Latvijas atbrīvošanu. Trīs gadus vēlāk nāk kara skolas gadi, vada komandiera laiks, tad augstākā kara skola, un sākot ar 1930.gadu virsleitnants un vēlāk kapteinis Galdiņš jau sastopams Kara ministrijas informācijas daļas ārzemju nodaļā. Nāk baigais boļševiku valdīšanas gads, bet kapteinis Galdiņš, laimīgā kārtā austrumu varas neskarts, jau ar pirmo Latvijas atbrīvošanas dienu – 1941.gada 1.jūliju iestājās policijas rindās kā rotas komandieris, lai boļševikiem atdarītu mūsu zemei nodarīto postu. Nodibināties Latviešu leģionam, mēs ar 1943.gada aprīli hauptšturmfīreru Galdiņu sastopam kā pulkveža Veisa adjutantu. Mūsu vienībām pārejot no Ļeņingradas uz Volchovu, Galdiņš pārnāca par pulka komandieri. Nākamā gada 30.janvārī seko paaugstinājums nākamā dienesta pakāpē un tā paša gada 31.decembrī – oberšturmbanfīrera pakāpē. Garā ceļā ir nostaigāts: Ļeņigrada- Vochova-Velikaja-Kudoreva-Cesvaine-Nītaure un beidzot Kurzeme, telpa ziemeļos Dobelei. Trešā Kurzemes kauja sākās Ziemassvētku priekšvakarā. Nedirdēta, nepiedzīvota visu kalibru artilērijas viesuļuguns, boļševiku kaujas lidmašīnu pastiprināta, gulstas pār mūsu līnijām – tai ir jāsagatavo kājnieku trieciens. Tas nāk drīz un veļas pret Galdiņa pulka sargātajām pozīcijām. Tā paiet deviņas dienas – deviņas nemitīgas kaujas – tumsa vai gaisma, diena, vakars vai rīts. Boļševiki ir ieguvuši nelielu teritoriju, ko tie samaksājuši, neskaitāmām dzīvībām, ieročiem, tankiem, lidmašīnām. Pienākušas dienas, kas seko jaunajam gadam, valda relatīvs miers. Bet ienaidnieks atkal koncentrē spēkus, un par jaunu ir gaidāma viņa lavīna gāžamies uz mūsu līnijām. Tāpēc šoreiz uzbrukums būs mūsu, lai pārvilktu strīpu boļševiku nodomiem. 5.janvārī, kā liels pārsteigums ienaidniekam, sākas mūsu uzbrukums. Vēlā priekšpusdienā sācies, tas jau daudzās vietās sasniedzis spraustos mērķus. Arī Galdiņa vīri ir turpat, un viena pēc otras krīt sīksti aizstāvēta boļševiku pozīciju. Cieši ielenktais ienaidnieks cīnās ar izmisuma sparu, no katra bunkura, no katras alas tas jāpadzen sīvā cīņā. Ir pagājušas atkal dienas, mūsu mērķi sasniegti, tikai kāda dominējoša augstiene iesaukta par Ģibeļu tanku cietoksni – vēl joprojām atrodas ienaidnieka vara. Pret to 10. un 11.janvāra niknajās izšķirīgajās cīņās piedalās Galdiņa pulks. Un tad cīņas ir galā ienaidnieka spraustie mērķi nav sasniegti mēs esam atkal palikuši uzvarētāji.
http://data.lnb.lv/nba01/VentasBalss/1945/VentasBalss1945-011.pdf