Aizsargu organizācija Pļaviņās sāka veidoties jau 1919.g., kad kopā ar Latvijas armijas jātnieku vienību sargāja un novēroja Daugavas krastus posmā no Pļaviņām līdz Jaunjelgavai.
Laikraksts Latvietis Nr. 558, 2019. g. 18. sept. Guntars Saiva atmiņas.
Vecāki aktīvi piedalījās Pļaviņu sabiedriskajā dzīvē. Iestājās vietējās aizsargu un mazpulku nodaļās. Tēvs dziedāja vīru un jauktajā korī. Abi vecāki spēlēja teātri vietējās izrādēs. Arī es piedalījos vienā izrādē, kurā tēvs tēloja Ulmani, bet mums dažiem zēniem ar revolveriem bija jātēlo brīvības cīņu kaujas. Neesmu varējis atrast šīs lugas nosaukumu un kad to uzveda. Varēja būt ap 1937. vai 1938. gadu. Šis ir viens no tiem atmiņu robiem, kuru būtu vēlējies aizpildīt.
Aizsargos māte sāka nodarbības ar sportistiem. Viens no viņas sportistiem bija vēlākais LPSR un PSRS rekordists soļošanā Pēteris Zeltiņš. 1938. gadā, galvenokārt no aizsargu sportistiem, izveidoja Jaunsargu vienības, kurās uzņēma no 16 līdz 21 gadu vecus abu dzimumu jauniešus. Māti nozīmēja par Pļaviņu Jaunsargu nodaļas vadītāju, un līdz ar to viņa kļuva par aizsardžu virsnieci ar vienu zvaigzni. Ja vēlējās, drīkstēja braukt vilciena 2. klases vagonā ar 3. klases biļeti.
Pļaviņu mazpulku nodaļa tika dibināta 1936. gadā. Mazpulkos varēja sastāvēt zēni un meitenes, sākot ar 8. dzīves gadu. No 8 līdz 12 gadu vecumam viņi bija mazbiedri, no 12 līdz 18 gadu vecumam – biedri, bet no 18 līdz 21 gadam – biedri veicinātāji. Nodaļas vadīja vadītājs un sekciju priekšnieki.
Pļaviņu mazpulku nodaļu vadīja pamatskolas pārzinis R. Cers. Par lopkopības sekcijas priekšnieci izraudzīja māti, jo viņai, kā kādreizējai lopkopības pārraudzei, bija nepieciešamā pieredze. Tēvs savukārt vadīja praktiskos darbus lopkopībā. Neatceros, vai vēl bija kādas citas sekcijas.
Pilnīgi saprotams, ka 1937. gadā, sasniedzot 8 gadu vecumu, kļuvu par mazpulka mazbiedru. Viens no mazpulcēna pienākumiem bija mācīties apstrādāt savu ierādīto lauciņu un ar izaudzēto ražu piedalīties rudens skatēs. Piedalījāmies dažādās sacensībās un vingrinājumos. Mācījāmies šaut ar mazkalibra šauteni. Mazpulcēniem bija īpašs formas tērps; zēniem –pelēks krekls un bikses, meitenēm – kleita. Toreiz centimetrus 20 garš duncītis ar maksti, bija mazpulcēna zēna formas sastāvdaļa. Šodien ar tādu nevarētu staigāt ne pa ielu, ne lidot lidmašīnā.
1938. gadā bija mazpulku nometne Oliņkalnā, kādus 5 km no Pļaviņām. Tur piecas dienas gulējām teltīs un piedalījāmies dažādās nodarbībās.
Jau 1938. gada rudenī mazpulku nodaļa bija skaitliski pieaugusi, lai jau vairāki, kas bija sasnieguši vismaz divpadsmit gadu vecumu, varētu nodot svinīgo solījumu un tā kļūt par pilniem biedriem. Mēs, mazbiedri, varējām tikai ar nožēlu noskatīties.
Bet jau pirms tam, 1936. gada 18. jūnijā, stāvēju pamatskolnieku (pavasarī biju no sagatavošanas klases pārcelts uz pirmskolu) špalerās pie Pļaviņu pamatskolas, sagaidot Valsts prezidentu Kārli Ulmani, kas ieradās atklāt blakus esošo Pļaviņu ģimnāzijas ēku. Pie pamatskolas, Daugavas ielas malā, bija uzcelti lieli goda vārti. Prezidents ieradās ar mazu nokavēšanos; tā dabūjām stāvēt krietnu laiku. Ar noņemtu cepuri, mūs sveicinot, prezidents pagāja garām tikai dažu soļu attālumā.
http://www.latviete.com/raksti/9054
