1934.gadā Pļaviņās tiek izdota brošūra “Atskats Pļaviņu un apkārtnes atbrīvošanās cīņām”. Šo “Atskatu” 1989.gadā Pļaviņu LNNK nodaļa izdeva atkārtoti. Tas bija iespējams, jo vienu eksemplāru bija saglabājis Pļaviņu mācītājs. Par brošūras pārdošanā iegūtiem līdzekļiem LNNK Pļaviņu nodaļa atjaunoja piemiņas plāksni ģen. Balodins uz Austrumfrontes pavēlnieka štāba ēkas.

—————————————————————————————————————————–

Ar 1918.gada decembra mēnesi Pļaviņās sākas šausmīgais lielinieku laikmets. Asiņainais terrors apklusina visu sabiedrisko dzīvi. Kad latvieši kopā ar igauņiem spiežas virsū lieliniekiem no Valkas puses un kad jau ir ieņemta Alūksne, tad no Vecgulbenes uz šejieni pārnāk tā sauktais “Malienas tribunāls” atvedot sev līdzi ķīlniekus un apcietinātos, par kuriem tiek noturēta tiesa tagadējā Plaviņu Krājaizd. Sab. Ēkā. Cietsirdīgākais no tribunāla locekliem ir kāds J.Bormanis, un prokurors bijušais Vietalvas pagasta pilsonis Šlesers, kurš pieprasa visiem augstāko soda mēru – nāvi. Tā sauktās “Baltās mājas” pagrabos tiek mitināti šie nāvei nolemtie, kur ūdens sniedzas līdz ceļgaliem. Šiem briesmoņiem par upuriem krīt daudzi godīgākie un strādīgākie pilsoņi no visiem apkārtējiem pagrabiem. Kad “Baltās mājas” pagrabos vairs nevar visus apcietinātos novietot, tad bijušajā stikla fabrikā tiek ierīkota koncentrācijas nometne, jeb, kā to ļaudis nosauca “Zvēru dārzs”.

Šai “Zvēru dārzā” starp ieslodzītajiem atradās arī Dr.M.Jankavs, kurš dažam labam “Zvēru dārza gūsteknim palīdzēja ar padomu, līdz pats saslima ar šausmīgo tīfa slimību.

Par dzīvi un apstākļiem šai šausmīgajā “Zvēru dārzā” mums stāsta bijušais tā iemītnieks Akmentiņš: “Viens no drūmākajiem laikiem latviešu tautas vēsturē gan laikam būs III.internacionāles komunistu valdīšanas laiks Latvija’1918./19.gadā. Varbūt šo laiku varētu pielīdzināt Romas ķeizara Nerona valdīšanas laikam. Nevar noliegt, ka ordeņbrāļu, bruņinieku un vēlāk vācu muižnieku valdīšanas laiks bija cilvēcīgāks: viņu vara centās latvieti izmantot vairāk saimnieciski, bet masu dzīvības iznīcināšanas viņiem nebij no svara, kā to darīja lielinieki.

Viens no ievērojamākiem komunistu varas centriem bija Pļaviņas, kur bijušās stiklu fabrikas korpusos bija ierīkota pilsoņu koncentrācijas nometne, iežogota ar trīs metri augstu dzeloņdrāžu sētu, kuru tauta ļoti raksturīgi bija nosaukusi par zvēru dārzu. Iespēju nokļūt šinī “zvēru dārzā” bija katram pilsonim pie mazākās nesaprašanās ar komunistu varu: turpretī ārā izkļūt no šīs iestādes ar neapdraudētu dzīvību bija iespēja ļoti retam laimīgam. Ja arī kāds no “zvēra dārza” tika dzīvs izlaists, tad tāds pilsonis drīzākā laikā mira ar tīfa slimību. Vai šī slimība bija ar nolūku “zvēru dārzā” kultivēta, vai izcēlusies no briesmīgiem sanitāriem apstākļiem, to nevaru spriest, bet ka šī slimība izplatījās pateicoties leģioniem utu, kas atradās korpusos, tas gan ir fakts.

1919.gada ziemā uz pavasara pusi sāka cirkulēt baumas komunistu starpā, kā es sazinoties ar zaļo armiju (par iemeslu laikam bija tas apstāklis, ka daži mani draugi un radi bija spiesti jau ziemā atstāt savas idzīvītes, lai slapstīdamies glābtu savas dzīvības un tā, ka viņus nevrēja noķert, tad jau bija jādomā, ka es viņiem palīdzēju slēpties). Tanī pašā laikā tika iznīcinātas zemes īpašuma tiesības; nu bija jāslēdz nomas līgumi; arī šeit es nokavējos. Vēlāk, lai glābtu situāciju, piesolīju savu saimniecību komunālai apstrādāšanai, tās lietu novilcināja līdz paša pavasarim, bet nekā reāla nedeva. Vēl 26.maijā biju spiests braukt uz Vietalvas pagasta komiteju nokārtot līgumu t.i. iemaksāt pusgada rentes. Uz māju braucot, pie Sausnejs pagasta nama mani aizturēja neliela sarkanarmiešu grupa un pieprasīja dokumentus; personīgie dokumenti man bija kārtībā, tikai nebija sevišķas atļaujas caurbraukšanai pa otru pagastu. Uz tā pamata mani aizturēja un nogādāja pie turienes komitejas Sausnejas pilī, lai tā vēlreiz apliecinātu manu personību: tur mani atbrīvoja, bet paturēja par šķūtnieku. Nebiju vēl sava pajūga sakārtojis, ka mani atkal aizturēja un novietoja zem sardzes pilī, piezīmējot, ka pie manas mājas stundu atpakaļ esot nošauts sarkanarmietis.

Pēc dažām stundām atveda apcietinātus 4 manus tuvākos kaimiņus: Pēteri un Jāni Rocēnu, Pēteri Reinbachu un Mariju Lejiņu. Tanī pašā vakarā mūs nogādāja Ozolmuižā pie komisāra Vaksmaņa, kur mūs pamatīgi izkratīja un atņēma visu, ko atrada.

Otrā dienā mūs ar pagasta šķūtniekiem nogādāja Pļaviņās, kur pēc pamatīgas protokola rakstīšanas nogādāja “zvēru dārzā”, kur atkal izkratīja līdz ādai, atstāja vienīgi apģērbu. Mūs novietoja pirmā korpusa, (kur tagad pamatskola) otrā stāvā, Daugavas galā, blakus tīfa slimniekiem. Mums par lielu brīnumu kamera bij gluži tukša. Kur palikuši ieslodzītie- mēs tanī vakarā nevarējām noskaidrot, lai gan kamera līdz naktij netika noslēpta, bet mēs baidījāmies iet pie slimajiem aprunāties. Otrā rītā sētā mums lika malku zāģēt un kartupeļus mizot, kur bija uzstādīts lauku ķēķis pusdienu vārīšanai; kas bija katlā, mēs nedabūjām redzēt; pavārs, kas arī bija viens no apcietinātajiem, gan teica, ka esot zirga gaļa. Tad arī dabūjām zināt, ka visi veselie esot aizsūtīti ar vilcienu uz Krieviju. Šī ziņa mūsu gara stāvokli uzlaboja, jo tā bija zīme, ka komunisms Latvijā iet uz beigām. Šinī dienā mums bija brīvāka dzīve, jo kamera netika slēgta līdz pēspusdienai. Blakus tīfa slimnieku durvis stāvēja pavisam vaļā, varēja būt ap 50 cilvēku, citi krīzi bija jau pārcietuši, bet daudzi, varēja redzēt, mocījās murgos starp dzīvību un nāvi. Neviens ar mums labprāt sarunās neielaidās, jo mūs bija noturējuši par provokatoriem – spiegiem. Otrā dienā jau iestājās kārtīgs “zvēru dārza” režīms: mājā bija atgriezušies apcietināto ēsalona pavadoņi, kārtīgie “zvēru” dīdītāji; tagad noritēja viss pēc komandas ar nagaiku rokā” – “celties” – ‘uz ateju” – “mazgāties” – “pēc karstā ūdens” u.t.t. Šinī dienā bija jāiet uz Stukmaņu kapiem kapu rakt: naktī bija miruši 2 tīfa slimnieki, kuri pēc tam bija jāizved un jāaprok. Šinī dienā pie mums ieveda no Liezeres pagasta pilsoni Runci, kuru otrā dienā pie vakara nošāva.

Trešā dienā mums darbā nebija jāiet, jo “zvēru dārzā” bija ieradies tribunāla loceklis Vītols, bijis Vietalvas pag. komitejas priekšnieks, uz nopratināšanu. Šinī dienā Pļaviņās bija apcietināta arī mana sieva un pēc spīdzināšanas un pratināšanas ievietota “zvēru dārzā”. Kārtējais tribunāls jau bija aizlaidies uz Krieviju, bet te uz ātru roku bija sastādījies kāds tur kara tribunāls. No sākuma es visu šito lietu biju novērtējis par daudz viegli. Kad tā palika nopietna, tad izejas vairs nebija.

Ceturtās dienas rītā uz darbu no mūsu vidus aizsauca tikai vienu Rocēnu un Reinbachu, bet tā kā Rocēna vārds netika minēts, tad aizgāja Jānis ROcēns un es ar Pēteri Rocēnu palikām kamerā. Vēlāk sargs izsauca Jāni Rocēnu un mani, bet tā kā Jānis Rocēns jau bija aizgājis darbā, tad mūs ar atstāja mierā. Šinī dienā, tā ap launagu, kamerā ienāca sargs un vēl kādi divi subjekti; mūsu nostādīja frontē un pamatīgi novēroja, pēc kam man pavēlēja novilkt zābakus. Kad tas bija izdarīts – novilkt bikses. Es sāku protestēt, bet tas neko nelīdzēja, bija jāvelk, ja negribēja iepazīties ar nagaiku vai dūri; atdevu savas bikses ar: tikai frenci man atstāja, jo tas bija vienkārša auduma un vairāk valkāts. Citus lika mierā. Šis apstāklis mani ārkārtīgi uztrauca, jo tas nozīmēja sprieduma pasludināšanu neoficiālā veidā. Oficiālais tribunāla spriedums man zināms netika darīts, vai tāds bija, to nezinu. Tikai viens bija skaidrs: nu dzīvot atliek tikai dažas stundas, jo šiem ļaudīm vairs nebija laika ceremonijas taisīt, bij jālaižas par galvu par kaklu uz matušku Krieviju projām. Es paliku pārliecināts, ka nākošo nakti ar mani izrēķināsies un stipri nervozēju.

Līdz pusnaktij gaidīju – pēc biju aizmidzis. Kad uzmodos – brīnījos, ka atkal saulīte spīd logā silta un spoža, kā citos rītos. Tomēr nervu satraukums bija darījis savu: mani kratīja drudzis. Es pieprasīju ārstu un par lielu pārsteigumu – ārstu arī ieveda pie manis. Lai gan nekādu līdzekļu izņemot 1 paciņu machorkas, ko ārsts aiziedams bija atstājis, nedeva, tomēr es labi vien nomierinājos. Mana sieva bij novietota 3.stāvā, tā man īsi priekš pusdienas caur griestiem ziņoja, ka šodien esot visjaukākā diena dabā, bet arī mūsu pēdējā diena. Kā tu to zini? Jā viņa esot novērojusi, ka kaprači ar lāpstām esot izgājuši pār Daugavas tiltu. Pēc kādas pustundas ieradās sargs, mani un Jāni Rocēnu izsauca viņam sekot. Pie trepēm gaidīja sardze ar manu sievu vidū. Mēs bijām 4: ( viens notiesāts komunists Lācis, kurš pie Madonas bija nositis un aplaupījis tirgotāju): mūsu sakārto pa pāram, sargi arī 4 ieņem vietas ap mums, pagriež uz Daugavu pāri tiltam līdz jaukai meža pļaviņai ar vācu blindāžām un ierakumiem. Tur man vienīgajam laimējās, lai nu gan ne ar kādu varonību, bet tikai ar bēgšanu, glābt savu kailo dzīvību.”

Lielāko daļu zvēra dārzu iemītnieku vai nu nošāva vai arī aizdzina uz Krieviju; palika tikai galīgi vārgie un slimie. Beidzamajās dienās tiek šauti it visos stūros – gan pāri Daugavai, gan Sturtu kalnā, gan Vageļa elkšņos. Par Vaģeļa elkšņos nošautajiem acu liecinieki stāsta, ka, vedot uz šaušanu, slepkavas saviem upuriem jau iepriekš likuši novilkt apavus un apģērbu un tos sadalījuši savā starpā.

Lielinieki savus upurus nav vien tik šāvuši, bet pirms nošaušanas tos nežēlīgi spīdzinājuši, kas pierādījās, izrokot nelaimīgos; tiem ar dzeloņdrātīm bija saistītas rokas, nogrieztas ausis, dzimumorgani u.t.

Pēc mūsu armijas spīdošās uzvarām Kurzemē 1919.gada aprīļa un maija mēnesī arī lielinieki pie Pļaviņām paliek bailīgākie un gatavojas uz bēgšanu, apšaujot vēl atlikušos arestētos un izlaupot to, kas vēl ir laupāms. No Pļaviņām, lielinieki, zem mūsu varonīgo nacionālo karaspēka daļu spiediena aizlaižas naktī uz 31.maiju. Pēc lielinieku aiziešanas “zvēru dārza” slimie paliek bez kādas kopšanas un ārsta palīdzības, jo viss personāls aizbraucis līdzi. Pļaviņas palikušie pilsoņi saziedo ko kurais varēdams, gan veļu, gan gultas un tā P.Cielava mājā noorganizē slimnīcu, kura arī ir pirmsākums Latvijas Sarkanā krusta Pļaviņu nodaļai.

https://dom.lndb.lv/data/obj/file/18963834.pdf

1919. gada 13. februārī Padomju Latvijas Revolucionārās cīņas padome pieņēma lēmumu par nepieciešamību Latvijas teritorijā izveidot koncentrācijas nometņu tīklu. Briesmīgo apstākļu dēļ tautā šīs nometnes iesauca par “zvēru dārziem”.

Inovatīvais terors

Ideja par masu terora nepieciešamību “šķiru kara” (tā lielinieki jeb vēlākie komunisti apzīmēja cīņu par varu) apstākļos visai loģiski izauga no Kārļa Marksa 1848. gadā sarakstītajā “Komunistiskās partijas manifestā” paustajām idejām. “Sarkanais terors” gan Krievijā oficiāli tika izsludināts tikai 1918. gada septembrī, atbildot uz atentātu pret Ļeņinu. Krievijas pilsoņu karā rūdītie latviešu lielinieki, 1918. gada beigās atgriežoties dzimtenē, bija apņēmības pilni radīt komunistisku paraugvalsti.

Bet, lai to izdarītu, bija nepieciešams organizēt nevainojamu represīvo sistēmu, kas bez kavēšanās varētu īstenot masu teroru un izvairītos no Krievijā pieļautajām kļūdām. Jau pašā pirmajā Latvijas padomju valdības dokumentā – 17. decembra manifestā – tika pasludināts, ka “bruņotā darba tauta gāž visas agrākās valdības iestādes un uz vietas iznīcina ikkuru šo iestāžu locekli vai aizstāvi, kas labprātīgi nepadodas un neatteicas no savām lomām.”

Latviešu lielinieku inovāciju saraksts bija visai garš. Viņi uzskatīja, ka Krievijā ir pieļauta liela kļūda, organizējot no citām valsts struktūrām faktiski autonomu slepenpoliciju (“čeku” jeb Viskrievijas Ārkārtējo komisiju). Latvijā “čekas” vietā izveidoja Politisko nodaļu ar politiskajām apakšnodaļām katrā apriņķī, kas pakļāvās Iekšlietu komisariātam. Vēlāk līdzīga sistēma tika izveidota arī Krievijā.

Vēl viens “know-how” bija revolucionāro tribunālu darbības efektivizēšana. Latviešu biedri uzskatīja, ka Krievijā tās ir pārāk smagnējas struktūras, tādēļ tribunāla locekļu skaitu samazināja līdz trim, atņēma apsūdzētajiem aizstāvības iespējas un noteica nāvessoda izpildīšanu 24 stundu laikā pēc sprieduma pasludināšanas. Visbeidzot, latviešu lielinieki bija pirmie, kuri pilnā mērā novērtēja koncentrācijas nometņu sniegtās priekšrocības cīņā ar politiskajiem pretiniekiem.

Protams, koncentrācijas nometnes Krievijā pastāvēja jau 1918. gadā, un arī Vācija jau 1. pasaules kara laikā politiski aizdomīgas personas mēdza izolēt nometnēs. Tomēr Latvija bija pirmā, kur valdības līmenī tika pieņemts lēmums par koncentrācijas nometņu sistēmas izveidošanu masu terora īstenošanai.

Latvijas koncentrācijas nometnes

Iekšlietu komisāra Jāņa Lencmaņa izstrādāto noteikumu projektu par koncentrācijas nometnēm valdība apstiprināja 19. februārī. Sākotnēji bija plānots izveidot trīs nometnes. Divām no tām vajadzēja atrasties Kurzemē (Svētē un Kalna muižā) un vienai Vidzemē – Stukmaņos (mūsdienu Pļaviņās).

Tomēr karadarbība izjauca šos plānus. Jau 3. martā sākās pretlieliniecisko spēku ofensīva Kurzemes frontē. Marta beigās visa Kurzeme un lielākā daļa Zemgales jau bija zaudēta. Līdz ar to par galveno kļuva Stukmaņu koncentrācijas nometne.

Mūsu rīcībā ir dokumenti par vēl vienas mazākas nometnes pastāvēšanu Valmierā (tās kapacitāte bija tikai 100 cilvēki, priekšnieks Voldemārs Berkets). Literatūrā atrodamas arī ziņas par koncentrācijas nometnēm Gulbenē un Alūksnē. Tāpat dažkārt par koncentrācijas nometnēm sauc teritorijas Zaķusalā un Sarkandaugavā, kurp pārvietoja vairākus tūkstošus Rīgas centra iedzīvotājus 1919. gada marta beigās.

Stukmaņu nometne

Nometņu veidošana notika lielā steigā. Pirmo avansu Stukmaņu “zvēru dārza” izveidošanai Madonas revolucionārā komiteja saņēma jau 18. februārī. Par nākamās nometnes vietu izraudzījās pamesto un kara laikā cietušo Stukmaņu stikla fabriku. 19. gadsimta beigās šī rūpnīca (būvēta 1894. gadā) bija galvenais nelielās apdzīvotās vietas attīstības dzinulis.

Aukstajā ziemā nepilnu hektāru lielajā stikla fabrikas teritorijā steidzīgi tika būvētas koka barakas un būvēti trīs metrus augsti dzeloņstiepļu žogi. Sākotnēji bija iecerēts, ka nometnē varēs ievietot pusotru tūkstoti cilvēku. Nometne bija sadalīta divās daļās – ar atsevišķu žogu bija nodalīta teritorija, kurā atradās uz nāvi notiesātie. Jau 6. martā Stukmaņu “zvēru dārzā” ievietoja pirmos 50 iemītniekus.

Nedēļas laikā ieslodzīto skaits pieauga līdz 800, pēc tam vēl divtik. Aprīļa sākumā nometne bija pārpildīta. Jaunu ieslodzīto uzņemšanu nācās pārtraukt, jo steigā būvētajā “zvēru dārzā” sāka plosīties gripas un tīfa epidēmijas. Tās sāka apdraudēt ne tikai sargus, bet arī apkārtnes iedzīvotājus, kuri mēdza paklusām mest pāri dzeloņstiepļu žogam pārtiku ieslodzītajiem.

Nometnes inspekcijai nosūtīja sevišķu komisiju, kura konstatēja neskaitāmus pārkāpumus. Tika nomainīts arī “zvēru dārza” jeb kā vēl šo nometni mēdza saukt – “briesmu cietuma” – priekšnieks. 1919. gada 15. maijā, divas nedēļas pirms nometnes likvidēšanas, par Stukmaņu koncentrācijas lēģera vadītāju kļuva Jānis Greiziņš.

Bija iecerēta nometnes pārbūvēšana un dzīves apstākļu uzlabošana. Komisija bija ieteikusi arī “uz katra arestētā apģērba taisīt kādu zīmi, no kuras varētu katru arestēto viegli pazīt arī starp citu publiku bēgšanas gadījumos.” Tomēr šos plānus izjauca Rīgas ieņemšana 22. maijā un lielinieku bēgšana uz Latgali.

Nodomu nošaut visus ieslodzītos izjauca sarkanarmieši, kuri atteicās izpildīt masu nāvessodus. Tad nolēma 127 ieslodzītos kā ķīlniekus evakuēt ar vilcienu uz Rēzekni un tālāk Krieviju. Līdz ar to 1919. gada 30. maijā noslēdzās bēdīgi slavenā Stukmaņu koncentrācijas lēģera vēsture.

Mūsdienās – rotaļu laukums

Mūsdienās Stukmaņu koncentrācijas nometnes vieta dabā nav iezīmēta. Nekas nenorāda uz traģiski asiņainajiem notikumiem šajā vietā. Agrākajās stikla fabrikas ēkās mitinās Pļaviņu pilsētas pensionāru apvienība “Daugavas rīts”, jauniešu biedrība “Centrs” un multifunkcionālais jaunatnes iniciatīvas centrs “Ideja”, kurš tapis pirms sešiem gadiem ar Šveices atbalsta programmas līdzfinansējumu.

2016. gada 1. jūnijā Pļaviņu dome Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā vecās stikla fabrikas pagalmā – tajā pašā vietā, kur nepilnus simt gadus agrāk lielinieki izpildīja nāvessodus ieslodzītajiem, – atklāja bērnu rotaļu laukumu 9928 eiro vērtībā.

Autors: Jānis Šiliņš (Vēstures doktors)

https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vesture/kas-un-kapec-jazina-par-lielinieku-zveru-darziem-koncentracijas-nometnem-latvija-1919-gada.a309243/?fbclid=IwAR3kE0MwZtKGzre08VqfvhBsOqrVblwe9dEIcPvIOSi8CpVI1SNnv4y9c5s